Mūsu mazās upes

Saka - mīļam bērnam daudz vārdu. Reti kurai upītei būs tikai viens, būs arī tādas ar 3 un 5 nosaukumiem. No iztekas avota līdz ietekai, līkumu pa līkumam, apskatīsim kā rodas tāda daudzveidība. Pasaules mērogā jebkura Latvijas upe ir mazā upe. Vidējā kategorija - garākas par desmit kilo- metriem. Tā formāli pieņemts dalīt starp 10 un 100. Virs simta satek 22 pašas garākās, 880 garākas par desmit km, un pārējās lai kopā 12 400 satecētu... Pulka, jeb bars, kā vārds `gauja` skaidrots vecā vārdnīcā. Jebkura no lielā-kajām, kuras iemācās jau sākumskolā, ir pelnījusi savu fondu, institūtu, vietni. Par tām ir grāmatu un rakstu simti. Tamdēļ upes.lv vairāk par mazajām.

Formāli upes svarīgumu nosaka pēc ūdens caurteces kubmetri /sekundē, var pārvērst tonnās. Ir tādi "baseini" kuri stāv mēnesi uz vietas, un ir Gaujas malā metru platas tērces kuras dienas laikā piepildītu to Lielupes gaidītāju. Kura lielāka? Mēs nevaram novilkt cilvēka izdomātu robežu, un saglabāt patiesumu,  tamdēļ UPES.LV mazo upi piepilda ar mazākām.

Vispārīgas ziņas par upēm Latvijā - straujām, īsām, līkumainām.

Tikai dažas Latvijā ierodas jau lielas (Dveina, Venta). citas jau pie dzimšanas nav mazas (Salaca, Lielupe vai Irve, Saka). Turpretīm pat Gauja kaut kur ir maziņa, nesaskatāma, pārkāpjama. Tāpat kā vairākums savā iztekā.

Ūdensteču vēsture ~

Ledus laikmeta beigas ir noteicošais mūsdienu zemes virsmas veidolam, tajā skaitā tekošie ūdeņi. Kā dabiski vēl šodien redzam upes izlaužamies no ledāja apakšas, tā arī ledājs liedza tecēt. Bija jātek sāņus. Tagadējā Daugavas straume vispirms tecēja uz Subati, kad ledus šķērslis pakusa, atkal ziemeļu virziens palika ciet un viss sakrājies notecēja pa tagadējo Iecavu un Abavu. Latvijas upes ir ģeoloģiski jaunas. Tā pirmatnējās straumes plūda turpu, šurpu un arī pretēji mūsdienu virzienam. 

Upju ielejas sāka veidoties pēc ledāja atkāpšanās kopš 15-13 tūkstoš gadiem. Tikai dažu upju (Gaujas, Abavas, Daugavas un citu) ieleju atsevišķi posmi veidojušies senāk. Tādas vietas sauc par senielejām (Gaujas senieleja, Abavas senieleja, Amatas senieleja u. c.).

Lapas lejas galā ir vērtīga KARTE, lai teiktais neliktos fantāzija.

Tekošo ūdeņu veidi ~

Iedala pazemes ūdeņos (avoti) un virszemes ūdeņos. Virszemes ūdeņi ir pastāvīgas vai arī nepatstāvīgas ūdensteces (strauti, upes, novadgrāvji), un caurtekošas ūdenstilpes (ezeri, dīķi). Šo ūdens objektu veidu, daudzumu un izvietojumu noteiktā teritorijā nosaka ģeoloģiskā uzbūve un ģeogrāfiskais novietojums, klimats, reljefs. Virszemes ūdeņi un seklākie pazemes ūdeņi ir daļa no kopējā ūdens aprites cikla. Zināšanas par ūdens aprites ciklu palīdz izprast katra cilvēka atbildību saglabājot ūdens kvalitāti (Nikodemus).

Latvijas klimatā nokrišņu ir vairāk kā var iztvaikot atmosfērā, kamdēļ rodas pārpalikums tecēšanai. Daļa iesūcas pazemē un papildina virszemes ūdeņu noteci. Palielinātā mitrumā, relatīvi līdzenā reljefa un teritorijas ģeoloģiskā uzbūvēs ietekmē Latvijā izveidojies blīvs upju tīkls. Vidējais upju blīvums ir apmēram 0,6 km/km², tas ir uz katru kvadrātkilometru ir 0,6 km garš upes tecējums. Tomēr šī vērtība svārstās samērā plašās robežās no 0,4 - 0,8. Visblīvākais upju tīkls ir nokrišņiem bagātās augstieņu nogāzēs (Rietumkursas augstienes A nogāzē un Vidzemes augstienes ZR un DA nogāzēs) un nokrišņiem nabadzīgajā, bet ūdeni mazcaurlaidīgajiem māliem klātajā Zemgales līdzenumā.

Pazemes ūdeņi ~

Pazemes ūdeņi izrādās ir derīgais izraktenis! Un viena no lielākajām Latvijas dabas bagātībām. Vectēva aka, dzimtas avots... Seklāk atrodas gruntsūdeņi, dziļāk artēziskie ūdeņu slāņi. Pirmie galvenokārt baro avotus un akas. Virsējais slānis, kas parasti atrodas kvartāra perioda nogulumos virs ūdens vāji caurlaidīgiem iežiem, piemēram māla slāņiem. Ūdenim plūstot pa šiem slāņiem, vietās, kur slāņi iznāk Zemes virspusē, veidojas avoti. Gruntsūdeņus lauku teritorijās un arī daudzviet pilsētās izmanto dzeršanai, ēdienu gatavošanai un citur saimniecībā. Kvartāra ūdens horizonta biezums, kuru izmanto ūdensapgādē svārstās no dažiem metriem līdz 50 m, bet ielejveida iegrauzumos 100 un vairāk metru. Virsējie ūdeņi parasti ir sekli. Ūdens saturošais slānis atrodas 1 - 5 m dziļumā un vienīgi paugurainēs tas atrodas 5 - 10 metru dziļumā, vietām sasniedzot 20 m. Tāpēc tie bieži ir pakļauti piesārņošanai. Piesārņojošās vielas (slāpekļa un fosfora savienojumi u. c.) no lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, fermām un atkritumu izgāztuvēm nonāk gruntsūdeņos un pazemina dzeramā ūdens kvalitāti. Gadsimtu mijā Latvijā aptuveni 20 % aku ūdens bija piesārņots. Gruntsūdens dabiskais attīrīšanās process norit lēni. Tāpēc daudzviet iedzīvotājiem gruntsūdeņu piesārņojuma vietās, lai nodrošinātu sevi ar labas kvalitātes dzeramo ūdeni, ūdens jāpieved no lielākā attālumā esošajām akām, avotiem un urbumiem, vai jāierīko dziļurbumi, kas izmaksā ļoti dārgi.

Virszemes ūdeņi

Latvijas upju tīklu veido vairāk kā 12 400 upju. Tikai 880 upju garums pārsniedz 10 km, bet lielāko daļu Latvijas upju veido upes, kuru garums ir mazāks par 10 km (to kopgarums ir 51 % no visa Latvijas upju kopgaruma). 22 upju garums ir lielāks par 100 km.

Visa Latvijas teritorija ietilpst Baltijas jūras sateces baseinā. Latvijas teritorijas lielāko daļu atūdeņo Daugava, Lielupe, Venta, Gauja un Salaca ar savām pietekām. Latvijas ZA malā ūdeņi pa Zilupi, Ludzu, Rītupi un citām Veļikajas pietekām aizplūst caur Pleskavas un Peipusa ezeriem un tad pa Narvu ietek Somu līcī. Savdabīga sīku upju mozaīka izveidojusies Baltijas jūras un Rīgas līča piekrastē. Te 500 km garajā piekrastes posmā jūrā tieši ietek 114 mazas upes, kuras hidrologi ir apvienojuši 3 atsevišķos baseinos. Tādejādi, Latvijas teritorija ir sadalīta 9 sateces pamatbaseinos.

Upes sākums un gaita

Latvijas upju iztekas parasti meklējamas kādā ezerā vai purvā. Citu upju izteka ir saistīta ar konkrētu avotu vai avoksnāju. Mazāk pazīstams izcelsmes veids ir satekas žuburs, piemēram Suseja, Krievupe. Iespējams, tamdēļ pat Ogrei un Juglai neatrodas noteiktība iztekas jautājumā, jo ir vairāki sākuma strauti. Pirms upe ieguvusi mūsdienu ieleju un gultni notikušas ievērojamas darbības. Tekošs ūdens erodē (iežu noārdīšana), pārvieto un uzkrāj, izgulsnē sanešus. Upes tecējumā ieleja pakāpeniski paplašinās un padziļinās. Atkarībā no upes krituma mainās upju ieleju profils. Upēm ar lielāku kritumu novērojamas dziļākas ielejas, bet ar mazāku kritumu upes gultne veido tā sauktos meandru lokus. Dziļākās ielejas ir upēm augstienē, bet seklākās – zemienēs.

Sateces baseina attīstība

Klimats, reljefs, ģeoloģiskā uzbūve un zemes izmantošana ietekmē upes ūdenīgumu, tā izmaiņas gada griezumā, ledus segas veidošanos, palus un to biežumu. Latvijas upēm ir jaukta ūdens pieplūde: pazemes ūdeņu, sniega kušanas un lietus. Latvijas upēm kopumā raksturīgi pavasara pali, kas saistīti ar sniega kušanas ūdeņiem. Vasarā un dažkārt arī ziemā mazūdens periodā upes saņem ūdeni galvenokārt no pazemes ūdeņiem. Ziemas sezonā upes parasti aizsalst. Stabila ledus sega izveidojas Zemgales, Vidzemes un Latgales upēm. Kurzemes upēs var arī stabila ledus sega neizveidoties vai arī veidoties vairākkārt, kas izraisa ziemas sezonā palus.

Mūsu upju vecums

Latvijas upes, kā visas Z-Eiropas, ir jaunas. Tās arvien turpina iegrauzties un nes nemanīgi daudz smilšu, grants un mālu. Par to liecina upes garenprofils kurš ir vairāk izliekts nekā ieliekts. Tas nozīmē ka teces vidusdaļā erozija vēl turpinās, kurpretīm lejtecē tā jau ir tuvu bāzes līmenim un nereti arī cietajiem pamatiežiem. Augštecēs vienkārši nepietiek ūdens daudzuma kam sekotu izskalošana.

Atsevišķas upes un to posmi tek daudz senākās ielejās. uzskatāmi to redzam pie Devona iežu atsegumiem, kur piemēram, smilšakmens klintij beidzoties sākas māli un smiltis, visbeidzot augsne.


Patreizējā zinātne nevar droši noteikt starp leduslaikmetu iespējamos ūdens plūsmu iegrauzumus un to pēdas lielākajās senielejās. Daugavas, Gaujas, Abvavas SENIELEJAS ir lielākās upju ielejas kuras mantotas no Devona laikmeta. 

Upes darbs

Savā gaitā tekošais ūdens iz-skalo, grauž un pārnes pa straumi minerālās daļiņas un organiskās atliekas. Laika gaitā rodas manāmas pārvērtības Zemes virsmā ko dēvējam par jaunāko reljefa attīstību.

Pētot karti, pievēršam uzmanību iegultnēm un ielejām.

Pieņemtais iedalījums pēc garuma un skaits*
līdz 10 km ~11 500 ~19 000km garumā 
 10 līdz 20501 6554 km 
 21 līdz 50209 5315 km 
 51 līdz 10045 3299 km 
 virs 100 km223439 km 

* Latvijas encklopedija 2004.

Garumi mainās, līdz ar to saraksti nebūs patiesi. Pastāvīgāks lielums noteces daudzums kubkilometros, tās jau citas upes.

upīte iztek no ledāja (sniegāja ) apakšasZemes sākumos daļa ūdeņu iztecēja no ledāja, citas patecēja zem tā, ienira, atstājot mūsdienās viegli tulkojamas pēdas - sengultnes, osus. Viens no skaidrojumiem baltiskam upju vārdam `neris` ir tieši ar tādu pamatojumu. Lietuvā Nemunas garākā pieteka, un arī mūsu pusē vairākas tamlīdzīgi skanošas upītes.

Straujākās - (patiesāk krītošākās)

Amada? - nekā!, Līgatne!? garām... Raunis, Vidzemē; Šķērvelis, Liekne, Kurzemē; kas Latgalē, Sēlijā?!

Tabula ar  VIDĒJIEM kritumiem; posmos tie ir ievērojami lielāki.

Novadsnosaukums baseins, krasts  KMm/km
Vidzeme BALTUPĪTE Raunas < 3,5 20,0 
  MUTULĪTEGaujas <Abuls 26 5,46 
  LIGATEGaujas  < 31 5,7 
 RAUNIS Raunas < 22 7,7 
      VAIVEGaujas < Raunas 18 5,66 
 LORUPEGaujas <118,1
 RIEBA Kujas >21 6,85 
 VILDOGA Gaujas < 10 10,2 
Latgale PUNIŠKA Daugavai > 4,56 10,0 
Kurzeme
DZIRUPE
Abavas > 
2,7
8.9
 ALEKSĪTE Ventas> 3,8 
 ŠĶĒRVELIS Ventas < 12 5,1 
 DZELDA Šķerveļa <  243,7
 LIEKNE Ventas >  6,8 
Zemgale ŠĶĒDEDzedrupes < 20 3,8 

Un tad vēl Velna maisi un klēpji...; Bet kapēc Amada-Amata nav sarakstā ?! Izteka zināma, ieteka tāpat, bet lūk garums... Kamēr pats neizmērīšu neticēšu ne tiem jaunākajiem 85 km (?!), ne svārstīgajiem 63 - 69 km. Un tāpat vairāk par 3,xx metriem kilometrā nebūs.

Kaut kas vairāk par straumēm KLUBIŅĀ.

Pazemes upes

Cik plaši izplatīti Latvijā Pļaviņu un Daugavas svītas plaisainie dolomīti, tik arī bieži sastopamas pazemes straumes. Viena no ilgāk zināmām ir Gaujienā >Alkšņupīte. Par to un Kalamecu gravām ŠEIT. Cita rakstura strauti plūst smilšakmens slāņos un laika gaitā izskalo ievērojamus tukšumus. Trešais veids - karsta process - mazāk pastāvīgs nenoturīgo iežu dēl. Un kaut kas plūst netveramos veidos mutvārdu daiļradē jeb folklorā, piemēram Aglonas ČertoGs.

Noslēpumainākās....

Ķiburgas iela Pleskodālē; Lejupe - auto firma..!?;

Abuls, Dedums, īkstrums, Ķikans, Liepars, Līkups; Murdzenis, Robalts, Losis, Nivaids, Spinis, Tartaks, Upsts, - TĀS arī ir upes!

Lejupe, Amjūdzupe, Vējupe, Pārupe, Aizupe, Pārgauja, Raudupe, Anstrupe, Kaldupe, Zaļupe - tās nebūt nav upes...!

Dziļākā upe ?!

Patiešām vai iespējama DZIĻĀKĀ ūdens-tece..., ir, ir pat bez atvariem vai uzpludinājumiem. Dabiski dziļumi bieži pārsniedz 5-6 metrus. Iespējami šādi posmi kilometriem gari. Bet literatūrā atrodams par Lieupes 24 m... Tāpat kā nebūs fantazēts par -

Daugava6,4 m Velna atvars1887.g 
 Pededze8-9 m Lejas tecē dzelmes 
Buļļupe 13,8 m Iepretīm 1999.g. 
 Gauja8,5 m pie Gudu klintīm 1927./1985. 
 Venta17 mlejpus Lečiem * 
 Abava 8 matvars zem Rumbas * 1993.g. 

* profesora Gunta Eberharda dati (1999.g.) 

Īsākās upes

Jo tādas ir ne vien spēcīgu avotu veidotas tērces, bet arī ievērojamu ūdens caurplūdumu un sateces baseinu veidotas no divām līdzvērtīgām satekām. Piemēram Irbe un Saka. Pētījums būtu interesanti kas licis (vai liedzis) izvēlēties vienu no satekupēm par nozīmīgāko. Kā Daugavas <ILŪKSTE pieņem sānupi Dvieti..., tad cits autors uzraksta pretējo, līdz parādās pilnīgi nejēdzīgs veidojums kā 2 kilometrus gara Berezouka, kura esot Ilūkstes un Dvietes satekupe...

Es izmērīju par īsāko Amadas > labajā krastā Kalnasmīdu avotupi - 867 metri.

Zivju upes -

Kaut kādas zivis gadīsies jebkurā ūdenī. Zinātniski pārdomāti par upju un zivju sadzīvi lasāms makšķernieku sadarbības padomes mājaslapā www.mosp.lv

http://www.mosp.lv/blog/uncategorized/latvijas-upes-un-to-ekosistemas/#more-933

Shēma par LAŠU izplatību Latvijā toreiz un tagad - kartes/tematiskās/

Latvijas geomorfologiska karte


Latvijas lielākajām upēm daļa baseina atrodas citu valstu (Krievijas, Baltkrievijas, Lietuvas un Igaunijas) teritorijā. Līdz ar to saimnieciskās aktivitātes šajās valstīs būtiski var ietekmēt Latvijas ūdens kvalitāti.

 Par tipiskām augstieņu upēm var uzskatīt, piemēram, Amatu, Raunu, Vaivi – Vidzemes augstienē, Koju, Dzeldu, Lētižu – Rietumkursas augstienē. Augstieņu upēm raksturīgi ir nelieli sateces baseini, ievērojami kritumi un līdz ar to liels straumes ātrums (2m/s un vairāk). Augstieņu mazajām upēm pat vasarā ūdens ļoti neuzsilst un tā temperatūra nepārsniedz 15o C. Strauji tekošās upēs ūdens plūsma ir virpuļveidīga, tādēļ ūdenim kuļoties tas tiek piesātināts ar skābekli. Šajās upēs ūdens kvalitāte parasti ir labāka nekā lēni tekošās. Tāpēc te augu un dzīvnieku skaits ir lielāks un te sastopamas foreles un pērļu gliemenes, kas ir izcilas ūdens kvalitātes indikatori. Upju krastos parasti atsedzas smilšakmens, dolomīta, māla un smilts atsegumi, kas kopā veido gleznainu ainavu. Augstieņu mazās upes pavasarī, ka tajās ir augsts ūdens līmenis, ir iecienītas ūdenstūristu vidū. Vasarā, ūdens līmenim pazeminoties, tās vairs ar laivām parasti nav izbraucamas. Ritrāla un potomāla upes.

Pavisam pretējs raksturs ir zemieņu upēm. Tās ir ar plašām ielejām, maziem kritumiem, lēnu tecējumu un stipri aizaugušas ar zālēm. Zemieņu upēs vasarā ūdens stipri sasilst un tajās ir mazāk skābekļa nekā augstieņu upēs. Daudzviet, veicot meliorāciju, mazās upes gultnes ir iztaisnotas, līdz ar to samazinot ūdens pašattīrīšanās spēju. Lēni tekošajās upēs attiecībā pret skābekli dzīvo mazāk prasīgas dzīvo organismu sugas. Kā tipiskas zemieņu upes var minēt Iecavu, Sedu un Lielirbi un citas, kuras pavasara palu laikā applūdina plašu teritoriju.

Amata ir tipiska augstienes upe ar dziļu ieleju. Upes lejtecē tā plūst pa līdz 50 m dziļu Amatas senieleju. Ielejai ir izteikta paliene, vairākas virspalu terases un pamatkrasta nogāzes. Krastā ir daudz vizuāli izteiksmīgu krauju un klinšu: Zvārtes iezis, Vanagu iezis, Dolomītu krauja, u. c. Upei ir ievērojams kritums. Vidējais kritums ir 2,84 m uz km, bet atsevišķos posmos tas sasniedz 8m/km. Kā augstienes upei tai ir daudz krāces, upes gultnē daudz oļu un akmeņu. Arī vasarā ūdens ir vēss.

Latvijas mazajām upēm ir liela nozīme cilvēku dzīvē. Parasti daudzu upju krastus cilvēki, pateicoties pievilcīgai ainavai, izvēlējušies mājokļa ierīkošanai. Mazās upes ir iecienījuši ūdenstūristi, makšķernieki un citi dabas baudītāji. Pēdējā desmitgadē palielinās mazo upju ūdeņu nozīme elektroenerģijas ieguvē. Ierīkojot mazās hidroelektrostacijas uz upēm, bieži rodas pretrunas starp vērtīgu dabas objektu un procesu saglabāšanu un elektroenerģijas ieguvi. Būvējot uz upēm aizsprostus, tiek traucēta zivju migrācija, applūdināti reti biotopi un iežu atsegumi. Tāpēc jebkura jaunas mazās hidroelektrostacijas būvniecības jāizvērtē gan no dabas aizsardzības, gan ekonomiskā viedokļa.


SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU


Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība. A.L.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .