Kultūrvide

Viss, ko mēs ikdienā redzam sev apkārt kaut kādā mērā liecina par cilvēka darbību. Pat apskatot tikai dabas vidi - meži ir ataudzēti, pļavas apartas. Pat lielā augu un dzīvnieku daudzveidība, ar kuru patiesi varam lepoties, ir ... mākslīga*. Arī ar ūdeņiem ir sadarīts diezinkas - nosusināti un uzpludināti, taisnoti un iedambēti - TOMĒR ūdens pret kalnu vēl netek! Tek viņš dabiski, tecēsim arī mēs pakaļ - airēsim lai saķertu un panāksim, sanāksim pa pilienam kopā par straumi uz jūru...

Kā vēl nav izdevies pateikt pāris teikumos kas ir kultūra, tā šeit nemēģināšu skaidrot kas ir kultūrvide. Latvijas daba - ūdeņi tai skaitā, visā pilnībā glabā tūkstošgadu senču darbības liecības. Un kultūrā spilgts atspulgs dabas parādības un norises.

*..mākslīgā dabas vide - pieņemu ka ir jāpaskaidro. Ja mūsu teritorija būtu bez cilvēka pārveidojošā ietekmes, te 95/100 būtu tikai meži un purvi.

Ieteicamā lasāmviela...

Tek dieniņu, tek naksniņu, nevar darbus padarīt.

Tautas miklu apkopojums par ūdeņiem atrodas /sarunas/;

Krišjānis Barons, Mazs avots kalnā ceļas

Mazs avots kalnā izverd / Un saulei pretī smaid,

Un jautri straujus viļņus / Uz krēslu lejup raid.

Aleksandrs Čaks. Ziemā Daugava ir lediem klāta, un Rīga bažīgi vēro to: ko tā darīs pavasarī? Kad pazūd ledi un atnāk vasara, Daugava ar savu vēso klēpi kļūst nepieciešama katram Bet Daugava nav domāta tikai priekam un burvībai vien. Plašajā upē noris arī darbs.No rīta līdz vakaram te kustas cilvēki, un viņiem Daugava ir maizes devēja. Te minami pirmā vietā zvejnieki, kuģinieki .ar saviem dažāda izskata un apmēra kuģiem, laivinieki, spēcīgie ostas strādnieki.

Harijs Heislers (1926.-1985.) STRAUTS

Viņš  čaloja,  pa  gravu  lejup  traukdams, / Kā  dzirkstošs  vīns,  kas  pāri malām līst. / Viņš  bija  strauts.
Un, savā spēkā augdams,   Vēl nezināja, kurp šis skurbums dzīs.
Viņš dziedāja, pat krācēs daudzkārt klupis,       Viņš mutuļoja, straujš un nevaldāms,         Līdz kādā krastā pārvērtās par upi,     Un pēkšņi kļuva savaldīgs un rāms ...

Pie Salacas, Auseklis

Salaciņa, svētmeitiņa, ko tu vedi vez`miņā? / Klusi riņķo ritenīši, lēni tekā kumeliņi. / Ja tu vedi smago zeltu, mēnesspodro sudrabiņu, /  Velti tavas krastmalītes bagātam balviņām. / Ne zeltiņis ne sudrabis nava mans vadājums, / Senie darbi, sirmā slava, iraid manis lolojums,

Krogzemju Mikus (Auseklis) dzimis un uzaudzis netālu, mūsdienu Ungurpilī aiz Joglas upītes. Tad jau zināja ko dzejoja..

Fr. Bārda   Marta panorāma

Sniega vīrs pļavā pie pirtiņas

.

Jānis Poruks, Iz maniem bernibas laikiem

Uz Vilaunes, kura tepat tuvumā tecēja, gribējuši būvēt dzirnavas. Akmeņi savesti jaunceļamam dambim. Bet no dzirnavām neesot nekas iznācis, tapēc ka ar kaimiņu muižas īpašnieku draudējusi izcelties prāva, jo ūdens aizdambēts pārpludinātu lielu gabalu no kaimiņu muižas meža.

Vilis Pludons, Uz saulaino tāli (1912), fragments;

Nāk no sirmā Staburaga, /Tautas as'ru raudātāja, /Un no klusa Zilā kalna, /Laimes deenu sapņotāja . /Nāk no Daugavas un Ventas, /Salacas un jautras Gaujas, /Un kur Mēmele tek rāma, /Sēras domas domādama, —

Jānis Jaunsudrabiņš, Ar makšķeri

Citā reizā līst lietus. Es sēžu, ievilcis galvu apkaklē, noliecis platmales malas uz zemi, un raugos kā viena pile uzsit lielu burbuli un otra to pārcērt.Bet gadās, ka tāds burbulis grozās labu brīdi pa pelekā ūdens virsu. Viņā atspīd visi ezera krasti un ari es ar savu laivu. Vai tā nav kāda ūdens gara acs?

Ārija Elksne;

Māris Čaklais, Ar plostu pa Gauju uz leju

Var jau nebūt aptēsti un glīti,

Var jau katram kaut kā arī trūkt.

Galvenais — ja kopā sasaistīti,

Lai pie pirmām krācēm neizjūk.

Olafs Gūtmanis

Ilga Bērza, Labdien meita Amatiņa;

Sākumā pa zemām pļavām/ Tad caur stāvām lazdu gravām/ Upe steidz uz mājām savām,/ atvarainās Gaujas skavām.

Jānis Meklers, 1939 Pie Amatas ;

Aiz eglāja tai kalna galā/ Ceļ spārnus dzirnavas/ Bet lejā klusās upes malā/ Pie mazās Amatas/ Tur zirgi paganās.

Vilis Plūdons,

Atkal jautrā, dzidrā mēlē, visi strauti spēlēt spēlē, Upes čalo skaļā čalā, Ziema galā, ziema galā ! 

RAINIS, Vasara, vasara, - Balts pa zaļu - Paskraidās, padzenas. Plaukš! iekš upes.

Zilām lūpām vaigā. / Daugavu vēl ledus spiež,. / Vezumus tur vadā,. / Lepnai upei jāpacieš,. / Ka to kājas bradā... /Rainis/

Un tā, es visu to vasaras galu / strādāju dziļi mežā, / rokot ūdeņiem gultas. (A. ČAKS)

/../ kroņos vīt Pa zaļai ozollapai, Ka mēs vēl dzirdam dzeguzi Un meža pīļu solo, Vien jāaiziet līdz Svētupei Un jāpasēž uz mola. Jāņos Pie jūras dega Jāņu ugunskurs, Pa sausiem zariem liesma tekalēja, Un dzirksteles pie māsām zvaigznēm skrēja. Viss Jāņu noreibums un līksme bija tur. Un puķes sarokojās

No Salacas kā dvaša ceļas tvaiks, / šim decembrim ik solis ir tik maigs, / (H.Heislers)

Andrejs Pumpurs - Tur kalniņā pie Ķekavas / Stāv lielas vecas priedes;  / Zem priedēm vecas kapenes / Un kara laika sliedes.

Aleksandrs Čaks - PĒDĒJAIS SVĒTVAKARS

Vēl pirms pilskalnu laikmeta, kad dzīvojām apmetnēs ap ūdeņiem, to klajās piekrastes bija kā pretstats tumšam naidīgam meža biezoknim. Piemēram lai Lubāna apkārtne - shēma. 

Mitoloģiskie priekšstati  par celu uz viņu sauli - pēc P.Šmita (1918) - Tādā pašā ceļā tiek iztulkuota. sekuošā tautas dziesma: Daugaviņa melnacīte Melna tek vakarā. Kā tā melna netecēs, Pilna dārgu dvēselīšu. 30710; Tā tad arī Daugava neesuot vis upe, nedz atmosfēra, kā Manhardts gribējis izskaidruot, bet gan «viņa saule" jeb dvēseļu mājuoklis. Gluži tāds pats dvēseļu mājuoklis esuot jūra, pa kuru, kā jau augšā minēts, peld Veļu māte.

Lielakā daļa PILSKALNU mūsu senču zemē ir izveidoti saistībā ar ūdeņu radīto dabisko aizsardzību - vai tas ir stāvs zemesrags divu gravu sadurā (Turaida), vai upes līkums kuru vēl var appludināt (Embūte), vai kaut slīkšņaina vieta (Saldus) un pat stāvs senkrasts (Liedes kalni). Un tikai otršķirīga loma bijusi ūdenstecei kā satiksmes ceļam vai ūdens ieguves vietai. Daugavas ielejā vien atrodas 42 senlatviešu nocietinātās dzīvesvietas; tā ir visu pilskalnu desmitā daļa.

Lielvārdes DIEVUKALNS Rumbiņas un Daugavas satekā

Senākie  rakstītie upju nosaukumi tagadējās Latvijas teritorijā -attiektos uz Ptolemaja laikmeta kartēm kuras tulkojamas neviennozīmīgi. Piemēram Rubona vai Eriadna. taču DÜNA patiešām parādās jau pirms krustnešiem. 

 Tādējādi ar ziemāju izplatīšanos Latvijas lauksaimniecības vēsturē sākas jauns posms. Ziemas rudzu (Secale cereale L.) sējumi tālāk paplašinājās X—XII gs. un bija svarīgs priekšnoteikums papuvju zemkopības sistēmas pastāvēšanai. (H.Strods1992 )

Indriķa hronika 12.gadsimta sākums toreiz Līvu zeme/Livonija – Aģe - Adia, Adya; Brasla - Raupa, Ropa; Burtnieks - Astigerwe; Daugava – Düna; Daugavgrīva – Dünemunde; Gauja – Coiwa; Imera – Ymera; Lielupe – Missa; Ogre – Wogene; Rumbula – Rumbula; Sala - Holme, Holmia; Salaca – Saletsa; Venta – Winda.

Kā taustāmas liecības ir pilskalnu nocietināju grāvji. Kaut kur izmantoti arī ūdens aizsprostojumi. Pirmie vēsturiskie kanāli saistīti ar dzirnavām. Tādējādi Rīgas tuvumā Mīlgrāvis ir ievērojamākais kanāls kopš 13. gs.

Dažādos dokumentos, piem., 1224. gada Tālavas dalīšanas līgumā kā ''villa apud Viwam fluvium'' rodam Gaujas pieteku Viju. Bet Kursā 13. un tuvākos gadu simteņos Livonijā vāci ari ar iezemiešiem vēl slēdza līgumus un piešķīra ari lēņu tiesības. Tā Latvijas territorijā, piem., 1320. g. ordeņa mestrs Joke (G. von Jocke) piešķir Tontegodem un viņa radiniekiem divus arklus (Haken) zemes lēnī pie Zerenden upītes un Syp ezera uz mūžīgiem laikiem ar visu piederošo un vienādām tiesībām ar citiem ordeņa vasaļiem Kurzemē.140 Kaut zeme atradusies pie upes un ezera, dzirnavu tiesības ari šai dokumentā nav tieši pieminētas. 

Duisburgas Pētera 1326.g. chronikā minētās zemes vai ciltis, tai skaitā - Warminensis; Bartuva; - šajos nosaukumos sakatāmi mūsdienu upju nosaukumi - Vārme un Bārta. Vēsturniekiem šādi fakti ļauj lokalizēt tās vai citas sengngrupas dzīves telpu.

Pirmajās Livonijas kartēs, kuras kaut cik atgādina reālo Baltijas kontūru, iezīmēts kāds ducis upju ar vēl mazāk nosaukumiem. Merkatora atlantā (1590.g.) publicētās Livonijas Latvijas upēm pieskaitāms divdesmit viens upju nosaukums;

V.Pāvulāns, Latvijas ūdensceļi viduslaikos, DVK 1969.g. Izrādās,  un autors tam ir izsekojis, par ūdensceļiem var runāt kopš 9.gs.

Lielā zviedru kadastrā (1638.g.) saskaitāmi 93 tekošu ūdeņu nosaukumi Vidzemē, vairums zināmi.

G. Manceļa vārdnīcā (1638) tikai daži ūdeņu nosaukumi - 

I. Galenieks, VESELĪBAS AVOTS PIECU GADSIMTU RITUMĀ 

Šogad aprit 500 gadu, kopš Baldone minēta kā dziedniecības vieta. Apdzīvoto vietu pie sēravota Jaudis saukuši par «Avotu» (DVK 1978)

Vēsturiskajā monografijā Kurzemes hercogu laikmets (1933.g.) minēti 79 upju nosaukumi; piemēram vecas formās - Above, Ewst, Bartau, Zehzerbach, Drixe, Jaune Up, Misse fluss, Pixtern, Rohjen, Slokebach, Hilga, Wehsiybach, (visas mūsdienās zināmas upes). Daudzi no tiem ir tikai pieminēti bez dziļākas sakarības.

Vecais Stenders savā "enciklopēdījā latviešiem" aprakstot Kurzemes un Vidzemes guberņu piemin svarīgākās upes -  1.Daugava kas us pusi Vidzemei pieder; 2. 3. Mūse un Ņemone (Mēmel); 4. 5. Vente un Ābove; 6. iecava; 7. Suseje kas jo tāļāka no Augšzemes ceļās/.../

(... un Vidzemes guberņā...) - 1.Daugava; 2. Aiviekste jeb Avieste; 3. Ogre; 4. Lielas upes grīve (Bulder Aa); 5. Gauja istek no Piebalgas ezera.                                     /saglabāts veciskais 1796.g. stils/

Un tad.Krišjānis Barons uzraksta pirmo Latviešu zemju ģeografiju "Mūsu Tēvzemes aprakstīšana, 1858.g.". Tajā raksturotas un nosauktas 57 upes.

Pilns pārskats lapas apakšā. 

RAINIS "Saues gadi" -

Daugavmāte pacēlusi / Auklēj' visus bērna gadus,Vēl līdz Rīgai nāca līdzi, / Tālāk nespēj Daugaviņa.

VALDIS, 1892.g. vasaras celojuma iespaidi:

Bet par to ūdenskritumi te ir veseli divi – abi vienāda augstuma un krāšņuma: pirmais platāks un lēzenaks, otrs, klinšu spraugā iespiests, šaurāks, straujāks, varenāks, ipaši uzplūdu laikā.

Abavas pieteka Īvande Rendā, 

Tikai piekļūšana abiem, kaut gan tie atrodas gravā pavisam netālu viens otram, pa krasta iemīto taku visai neērta: kad esi apskatījis vienu, jārāpjas krasta augšā un pēc neliela gabaliņa atkal pie otra leja; lietaina laika, kad taciņi kļuvuši slideni, kāpaļāšana var iznākt diezgan riskanta, pat bīstama, jo vienīgās atbalsta un pieturas vietas eja tikai koku saknes, atvasītes un trauslie zari.

Saite uz Krišjāna Barona Dainu skapi, jeb virtuālām Dainām;

Venta tek čakstēdama,

Daugaviņa vizēdama :

Venta pilla smalku kārklu,

Daugaviņa sudrabiņa .

Lieli viļņi salocīja, Lieli ledus gabaliņi.

121 [Gulbenē (Md)].

Uga Skulme, Ogres ainava 1927.g., elļa;  Ogres VMM krājums

Līvānos, Latgales mākslas un amatniecības centra pagrabiņā  apskatāma izstādīte saite -Līvāni plūdu laikā gadu desmitos.

Dziesmas par upēm LR4, radio klasika

6. aprīlī

http://klasika.latvijasradio.lv/lv/raksts/neakademiski/dziesmas-par-latvijas-upem.a36090/

Daugava ir visdziļākais vaibsts Latvijas sejā. Tās varenums gadu tūkstošos ir iedvesmojis tautas garu, ilgas pēc brīvības un ticību uzvarai. Daugavas nezūdošā spēka atspulgs ir ierakstīts latviešu Dainās, Pumpura eposā, Raiņa daiļradē un ilgajās cīņās par brīvvalsts izveidošanu.

Šodien neviens nevar pateikt cik, talantus un censoņus Daugavas iespaidīgāko posmu applūdināšana liegusi Latvijai, un, cik dabas dotā garaspēka pietrūcis labajām iecerēm. Taču Daugavas spēks atkal ir mūsu rokās un ikvienam ir jāpalīdz, lai šis spēka avota plūdums turpinātos.          Digna Pilāte, no ievada Daugavas izstādes izdevumam, 1997.g.

Vietvārdu vieta kultūrvidē

pirmpublicējums žurnālā Vides Vēstis 1998.g.

Sākumā nebija vārda. Bija mežonīga planētas daba, līdz tajā sāka klīst saprātīgs dzīvnieks, pielāgojot un izmantojot vidi savām vajadzībām.

Cilvēces augstākais sasniegums vides pārveidošanā ir pilsētas. Tajās bieži pat dabiskais tiek radīts mākslīgi no jauna, attopoties, ka gluži akmeņos nedzīvojas labi. Pilsētu kultūrvides vietvārdu jeb toponīmu slāni veido galvenokārt ielu nosaukumi. Vietvārdi ir nepieciešami tādēļ, lai atšķirtu vienu vietu no citas, atrastu vajadzīgo.

Vēl mums ir labā atmiņā, kā pilsētās tā laukos piedzīvotā pazīstamāko objektu nosaukumu politizācija. Tos mainīja ideoloģiskā sistēma, deformējot vēsturisko un nacionālo kultūrvidi. Atmodas sākumā neradās šaubas tos visus atdēvēt par vēsturiskajiem. Līdz ar šādu vietvārdu nomaiņu kultūrvide kļuva acīmredzami latviskāka. Ja šo lielmēroga toponīmu (apdzīvotās vietas, ražošanas objekti) kropļošanu saprot visi, tad viensētu vai dabas objektu nosaukumos vēsturiskās atbilstības princips netiek ievērots.

Arī agrāk diemžēl ir notikusi kultūrvidei būtisku nosaukumu represēšana. Trīsdesmito gadu Latvijā mainīja daudzu apdzīvoto vietu nosaukumus ideoloģisku apsvērumu dēļ, nīdējot tos, kam ir cittautu saknes, jeb tie šķita nelabskanīgi. Brēcošs piemērs ir Pize — Miķeļtornis. Diemžēl tāda bija valsts politika. Līdz ar to vairākas paaudzes ir zaudējušas piemēram, ar Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa dzīvi un daiļradi saistītus nosaukumus, kultūrvēsturiskas vērtības.

Pārāk bieži sastopamies ar lauku saimniecību nosaukumu nepamatotu pārdēvēšanu šauru interešu dēļ. Nozīmīgi ir saglabāt nevien atsevišķu nosaukumu, bet arī to kopas (Vecmeldri, Kalnmeldri). Un kas notika Alūksnes rajona Ziemerī? Māju grupā Auziņas, Druviņas, Miezīši, Dravnieki, vienam saimniekam bija iemīļots suns. Kad kucīte vārdā Fokiņa nomira, māju pārdēvēja. Tagad starp Miezīšiem un Druviņām ir... Fokiņas! Labi vēl, ka šis mājvārds saglabājas Auziņu grāvja nosaukumā.

Citkārt cieš īpašnieka prātam nelabskanīgi nosaukumi, kurus aizstāj ar ikdienišķiem vai pliekani poētiskiem. Tādā veidā no lietošanas izzūd arī šķietami nesaprotamie mājvārdi, kuri ir senākie un šādā ziņā nozīmīgākie (piemēram, Čūči, Parsiņas, Sluķi).

Derētu atkārtot, iespējams, piemirstu lietu par baltisko vietvārdu senumu.

«Būtībā mūsu Latvijas un Lietuvas (...) toponīmu kopums (...) ir Eiropas mēroga vērtības, seno indoeiropiešu civilizācijas atbalss no Baltijas jūras līdz Okai, mūsu nacionālais dārgums, ko varbūt pat varētu salīdzināt ar dainu kopumu». (Šis un nākamie citāti ir no akadēmiķa Jāņa Stradiņa runas 1989.gada maijā, LKF pirmajā kongresā).

Šādi vietu nosaukumi vēstures pētniekiem ļauj spriest par seno cilšu apdzīvotajiem apvidiem un pārvietošanās ceļiem. Taču tos būs iespējams pētīt vienīgi tad, ja vārdi ir saglabājušies savās vietās vai atzīmēti kartēs.

Iedomāsimies, kā sāka veidoties cilvēku apgūtā telpa, ko tagad gudri dēvējam par kultūrvidi. Ļaužu darbība pārveidoja pirmatnējo vidi, ko daudzviet redzam vēl šodien.

Tomēr sākotnēji kultūrvidē iekļāvās arī fiziski neietekmētās teritorijas. Arī apdziedātās un mitoloģijā iekļautās vietas (upes, kalni) jau kļuva par civilizētās vides daļu. Un vēl nespēris kāju uz ezera salas vai zilganā tālē vīdošā kalna, senais mednieks deva tam apzīmējumu. Ievērotie objekti iekļāvās cilts, tautas darbībās, ieguva vārdu (toponīmu) un paplašināja kultūrvidi. Tātad vietvārds var būt pirmais, kurš dabas vidi pārveido par kultūrvidi, turklāt to nekādi neietekmēdams.

Un arī šodien tieši vietas nosaukumi ir pirmie, ar kuriem sastopamies, piemēram dodoties ceļojumā uz jaunu vietu. Vēl ieskatoties svešas vietas kartē, gūstam par to iespaidu pēc nosaukumiem. Tie tevi uzrunā, stāstot par attiecīgās zemes īpatnībām. Ir taču starpība, vai tieku aicināts uz Daugavgrīvu vai uz Dvinsku. «...vārds ir būtiska vides sastāvdaļa, tās iekoptības, vēstures, kultūras svarīgākā iezīme. (...) Mūsu Tēvu zeme jau daudzviet kļuvusi par bezvārda, bezsaimnieka zemi, ir traucēta mūsu vēsturiskā atmiņa, zaudēta identitāte.»

Vai Latvija tā īpaši atšķiras no blakus esošajām zemēm? Dabas vide daudz kur būs līdzīga un pat vienāda. Ikviet Austrumeiropas līdzenumā sastapsim ledāja veidoto zemes virsmu ar ielejām un pauguriem. Kas ir tāds neiztrūkstoši īpatnējs, laukos vai pilsētās, raksturīgs vienīgi Latvijai? Koki lieli un mazi aug daudzviet, bet ne visur. Sevišķi daudz esam aplaimoti ar ūdeņiem, ezeriem, upēm, avotiem, taču ir arī sausi augstumi. Jau daudz retāk sastopam ledāja akmeņus un iežus, pilsvietas un kapu kalniņus. Visam šim jaukajam raibumam kā izrakstīta seģene pāri klājas vārdi, vietu vārdi, nosaukumi.

Katrai zemei savpatību piešķir tās apdzīvotāju kultūra un valoda. Vidē valodu sastopam vietu nosaukumos, tajā skaitā mikrotoponīmos («Vides Vēstis» 1998.g. Nr.2(8)). Tikai zemes kopēju tauta varēja izveidot tādu kultūrvidi, kurā katrs sīkais apvidus elements ieguva nosaukumu. Tā ir latviešu nācijas apdzīvotās vides tiešākā pazīme.

Jebkuras vietas vietvārdu kopums ir spilgtākais kultūrvides raksturotājs.

Nav grūti paskaidrot apgalvojumu par vienreizīgo toponīmu vidi Latvijā. Katrā teritorijas km² vidēji ir gandrīz 20 nosaukumu. Šāda unikalitāte varēja izveidoties, pateicoties izkliedētai apdzīvotībai un ar to saistītai saimnieciskajai struktūrai. Tā visi lauki, purvi, meži un ūdeņi ieguva vārdus. Arī tā izpaužas zemkopja attieksme pret vidi, apliecinot latvisko patību. Džungļos un stepēs šādas vērtības nesastapsim.

Un kas labs notiek šodien pēc cēli izteiktajiem vārdiem? Zemniecības atjaunošanās nav ieguvusi nepieciešamo vērienu, zemes reforma jucekli palielina, mantinieki nereti atsakās apsaimniekot senču zemi. Turpinās lauku izmiršana. Klāt nācis jauns lozungs — lauku vide ir vienīgā vieta, kurā patverties latviskajam.

Jau kopš pirmsākumiem ir noteikts vietvārdu apzināšanas mērķis, par ko izteicies arī Jānis Stradiņš — «...veicināt vietas atmiņas saglabāšanos un pārmantojamību tautā; kultūrvides elementu, pat vissīkāko, atgriešanu apritē, arī kultūrvidi raksturojošās informācijas (...) apkopošana un sistematizēšana, vietējo cilvēku aptauja, vietvārdu kartogrāfiskā piesaiste...»

Pat visvienkāršāko nespējam izdarīt, nesapinušies projektos, grantos un investīcijās... Ko gan prasītu katram pierakstīt savas un savu priekšteču atmiņas par vietu vārdiem. Arī jau savāktie nosaukumi un atmiņas par zināmām vietām ieguluši atvilktnēs nepublicēti, nespēdami atgriezties tur, kur tie visvairāk ir nepieciešami. Šī mantojuma galvenā vērtība — būt lietotam savā vietā, savā vidē. Tikai tad vārds būs dzīvs un vieta saglabās savu dvēseli. Un dzīvos cilvēkos kopā ar dzīviem vietvārdiem turpinās pastāvēt latviska kultūrvide.

LKF biedrs Aigars Liepiņš

"Mūsu Tēvzemes aprakstīšana, 1858.g."

PATEICĪBA Krišjānim Baronam, kurš 1858. gadā uzraksta pirmo Latviešu zemju ģeografiju. Tajā raksturotas un nosauktas 57 upes. Jaunais darbonis pieturējies pie guberņu iedalījuma un visupirms aprakstījis Kurzemi, tad Vidzemi.                             CITĀTI;

Arvien tālāk arvien senāk, tā kā kultūrslānī rokoties.

Pielikums VĒSTURISKAJAI kartei par Lielupe - Lielā GĀTE - Babītes ezers zvejas tiesībām. No vietnes www.archiv.org.lv/hercogiste/

Zvejas līguma ratifikācija no Rīgas rātes puses. Rīgā, 1636. g. 3. maijā [st. v.]. LVVA, 554. f., 3. apr., 1145. l.

Hercogs Frīdrihs minēto līgumu ratificēja 1636. g. 7. martā (j. st.) Kuldīgā. Līgums juridiski noformēja izmaiņas zvejas lietās Babītes novadā, kas bija notikušas kopš 1533. g. Līgums palika spēkā līdz 18. gs. sākumam, taču neatrisināja visas domstarpības, jo dažkārt slēdzējpuses atsevišķus punktus traktēja katra pēc sava prāta. Turklāt ar laiku radās jaunas problēmas un situācijas, kuras līgumā nebija ietvertas. Tādēļ konflikti par zvejošanu Lielupes lejtecē un Babītes ezerā turpinājās visu 17. gs.

Akuraters? -Gar apmiglotas upes krastu maija vakarā no darba mājās jājot, visa upe liekas kā dzīva būtne, pilna kustības un noslēpumu. Kalpa zēna dvēselē-iemirdz spožs stars, kad ..