Kanāli un grāvji pret Dabu

No vienas puses ir kanāli vajadzīgi un par tādiem arī priecājamies. Strūklakas un gulbīši... Ar lepnumu pieminam Kurzemes hercogistes kanālu plānus un naivos īstenojumus. 

Bet kad jāsecina, ka neskaitāmas upes simtos kilometru pārvērstas par kanāliem, kuri tek pēc tiem pašiem ūdens likumiem, un nesaimnieciski uzturēti, rada cilvēku likumiem izskalojumus, tad vis` nepatīk.

Aplūkosim upes un kanāla kopīgo un atšķirīgo. 

Upe tek savā dabīgi veidotā gultnē ar mainīgu formu un izmēriem. Kanāls izveidots ar vienādiem krastiem un vienmērīgu kritumu, aprēķinot aizvadāmajam ūdens daudzumam nepieciešamos izmērus.  Kuros neiekļaujas zivis un to dzīves iekārta. Kā japāņi savās `kapsulās`...  

foto: Carnikava, Gaujas < pusē; 

Ūdens piecieš visu ?...

Tek viņš arī pa caurulēm. Ūdens paliek ūdens arī sasalis un ceļoties uz padebešiem. Kamēr varam izstāvēt klāt katram grāvja metram projekts darbojas. Pietiek straumē ieripot akmenim, vai vecai riepai, rodas neaprēķināts virpulis. Un lielāks spiediens uz pretējo krastu kurš sāk izskaloties. *** pēc gadiem 10 ieraugam nedaudz iereibušu, līkumojošu grāvīti, mulsi slēpjošos meldros.

Ūdensnotekas vēsturē ~

Pirmie vēsturiski apstiprināmie kanāli saistīti ar dzirnavām. Pilskalnu nocietinājumus neņemu vērā. Tādējādi Rīgas tuvumā Mīlgrāvis ir ievērojamākais kanāls kopš 13. gs. Seko Māras dzirnavas un tas kas piegādāja ūdeni Pilsētas aizsardzības kanālam ap tagadējo Dzirnavu ielu. 1459. g. J. Ikskuils (Jurgen Uxkuil) pārdod E. Patkulam Dowxenholm un Muttenholm Ķieģeļu pagastā (Kegeln) par 300 Rīgas mārkām un atļauj rakt grāvi no ezera, kas atrodas starp Ķieģeļu un Podsenu muižām un ūdeni novadīt uz Ķieģeļu dzirnavām.159

...kopējie mūri, kas stiepās gar Rīgas upi, Daugavas krastu un tag. Torņa ielu. Ziemeļos un austrumos mūru priekšā tecēja Rīgas upe, dienvidos — Daugava, rietumos — kāds strauts, kura izteka atradās tagadējā Kara muzeja tuvumā un kas ietecēja Daugavā tag. pils vietā. Vienīgajā vietā, kur rīdziniekus neaizsargāja ūdens barjēra, uzcēla no cietinātas dzirnavas, bet vēlāk «Smilšu torņa strautu» savienoja ar Rīgas upi..\ Plašais Rīgas upes ostas baseins piecdesmit gados jau izrādījās par mazu un neērtu. Kad (1217. g.) bruņnieku pils pie Rīgas upes bija iznīcināta, bija zudis pēdējais Rīgas upes kopējs un interesents. Rīdzinieki tiecās pēc plašākās Daugavas, kur kuģu kustība nebij aprobežota ne daudzuma, ne smaguma ziņā. Un tā Rīgas upe, kas pilsētnieku acīs bij zaudējusi katru nozīmi, bij nolemta iznīcībai. Pilsētnieki netaupīja pūles upes ātrākai iznīcināšanai. \Rīgas upes osta palika tikai kā ziemas osta. Ap 1450. gadu kā ziemas ostu izmantoja Daugavas salas un Rīgas upi atstāja galīgi. \Visi tilti pār Rīgas upi ar tas ieslēgšanu apakšzemes gultnē (18. g. s. otrā pusē un 19. g. s. sākumā) pārvērtās par bruģētām ielām un tikai vietām ielu nosaukumi atgādināja kādreizējos tiltus (Jāna tilta iela — tag. Teātra iela, Kalku tilta iela — (J.J.1936)

Bodekera hronika piemin plūdus 1597. g. 6. IV, kad ledus pie Rīgas nostāvējis līdz pat 19. IV un ūdens sācis plūst pa cietokšņa kanālu gar Smilšu un Jēkaba vārtiem uz priekšpili. Tas aiznesis 5 tiltus un norāvis Jēkaba torņa zilo cvingeru. 1649. g. ūdens pārplūdinājis visu priekšpilsētu, ne tikai galīgi nopostot daudzas mājas, bet arī aiznesot pusi no Kubes kalna. Ļaudis tad glābušies kokos un uz ēku jumtiem.

fragments no Dr.arh. A.Caunes raksta Senās Rīgas plūdi.

Kas bija gaidāms -

20. gadsimta sākumā jaundibinātā Latvijas republika skatoties uz civilizēto Eiropu, pilna sajūsmas un apņēmības pārveidot visus iespējamos ūdensceļus piemērojot kuģošanai. Skan fraze - "mūsu upes vēl atrodas pirmatnējā stāvoklī". Tiek izspridzināti sēkļi Lielupes gultnē, un ar kuģīti var nokļūt Jelgavā un vēl tālāk.

Otrs virziens - agrotechniskais - nākotni saskatīja vienīgi totālā meliorācijā. Tajā skaitā visvairāk kanalizējot. Sākot ar purvu nosusināšanu un dramatiski biežiem plūdiem. Pat vēl pirms pirmās Saeimas ievēlēšanas tiek nolemts bagarēt Aivieksti. Tas nozīmēja galu galā iepirkt no Amerikas bagarus kuri metodiski visā garumā visu arī izdarīja... Summa 100 milijoni LATU.

Un protams 20.gs. otrā puse, padomju periods, ar vareniem attīstības plāniem kanālu gaisotnē. Nevienu ūdens pili neizlaist bez devuma tautsaimniecībai!

1667.g Sēlijā rok Eglaines—Vilkupes kanālu lai hercogvalsti savienotu ar Daugavu. A. Grīna Pasaules vēsture II 1929 -

1667.g. Zemgalē Kaņiera ezeru ielaiž taisni jūrā, rodas Starpiņupīte. Plāns Sloceni savienot ar Abavu.

17.gs. beigās sāk veidot Gaujas savienojumu ar Ķīšezeru.

1800.g. apslīkušais Līvbērzes barons izrok Bērzes JAUNUPI /Melnupi uz Svēti.

Mārtiņsalas kanāļs apiet Ventas Rumbu paliek nepabeigts.

LIELUPEI - Lielupes ūdenssaimniecības kompleksās izbūves projekts - sastādīts 1961.g. lai novērstu upes lejteces krastu izskalošanu. Tas paredzēja daļu ūdeņu novadīt caur Babītes ezeru, un polderu izbūvi. Tajā ietverot 42 km aizsargdambju. Regulēs arī visas lielākas pietekas Jelgavas rajonā. Garozes polderis (6170 ha) pabeigts 1963.g., Vecbērzes polderis (8900 ha) izbūvēts 1966.g. (LME1968)

Lv Meliorācijas un projektēšanas institūts 1960 izstrādāja Lubāna ezera apkārtnes nosusināšanas un kompleksas izmantošanas shēmu, kas paredz plūdu noteci regulēt ar ūdenskrātuves (ezera) un iedambēšanas palīdzību, ievērojot visdažādāko tautsaimniecības nozaru intereses. īstenošana notika 4 - neatkarīgos posmos - Meirānu kanāla un D aizsargdambis; Zvidzienas kanāls un ezera R aizsargdambis; DA aizsargdambja, Īdeņu kanāla un Maltas pārrakuma būve; Z daļas aizsargdambis būve. tas izpaužas kā 85 km aizsargdambis un 74 km maģistrālo kanālu. Pēc visu pasākumu īstenošanas iegūtās platības 53 000 ha lauksaimniecība, 23 000 ha mežsaimniecība un pat 17 000 ha purvu izmantošanas iespējas. Turklāt A krastā ierīkos lielāko republikā zivsaimniecību ar 89 000 ha ezersaimniecības un 2,9 000 ha mākslīgo dīķu. Visus darbus paredzēts beigt 1975.g. (LME, 1968, U.Krauklis)

VENTAI -

Balode, R. No Ventas izmantošanas vēstures lappusēm Padomju Dzimtene Nr.2 (1974, 3.janv.)



PAPES Kanāls izrakts 1834. gadā, uz kanāla uzbūvēts dambis ar slūžām — regulatoru, kas vēlāko gadu laikā vairākkārtīgi pārbūvēts. Kanālā ietek Paurupes—Līgupes kanāls, pa kuru uz jūru, apejot Papes ezeru, tiek novadītas agrāk ezerā ietecējušās upes Līgupe un Paurupe.

PAPES kanāla1,77 sateces baseins; -Papes ezers- Tukleru kanāls; Kalnišķu strauts; <Līgupes-Paurupes kanāls8 (>Līgupe20 //Līgupis (>Bružupe; <Kliņķupīte (>Mazais Kirbu str.); <Tabāku grāvis; >Vārnupīte); <Paurupe17 (>Vecmaušu kanāls; >Pemperu grāvis; >Urbānu strauts; ?>Rucava));

~ Kanāls

latīņu - canalis - caurule, rene, grāvis. Mākslīgi izveidota gultne ūdens pārvadīšanai. Mākslīga ūdens gultne, ko ierīko lai rastos nepārtraukts kuģu ceļš...

Pie kanāliem pieskaitāmas arī izregulēto upju gultnes. Tādi ir Latvijā apmēŗam 2 500 km - (2007.g)   Vārdu sakot, lai būtu nepārtraukta un paredzama ūdens plūsma.

KANALIZĀCIJA - kanālu ierīkošana.

GRĀVIS, tas pats kanāls, tikai maziņš. Ņemot vērā, ka mūsu ģeogrāfi nav spējuši definēt pat kas ir strauts, tad nemeklēsim velti robežu starp grāvi un kanālu.

Apspriežams tekstiņš par 2014. gada kanalizēšanu - sarunas/jaunumi/kanalizētā...Europa;

Kā tas izskatās -

Lielākais kanālu mezgls ietver bijušo lielāko ezeru Lubānu, bet līdz ar to tas esot lielākais Eiropā iedambētais ezers. Meirānu kanāls, Īdeņas kanāls; Zvidzienas kanāls; Vērdes kanāls; Maltas-Rēzeknes kanāls; Lubāna izvadkanāls...

Salīdzinājums ļauj saprast jaunākus apzīmējumus - promtekas, valsts nozīmes ūdensnotekas - kuri beidzamos gados ieskanas arvien biežāk. Cits svešvārds - derivācijas kanāls - uztverams saistībā ar ūdendzirnām. Kur ir šāds kanāls tur aizsprostojums daudz zemāks.

Otrs liels kanālu sakopojums atradās ap Zemgales galvaspilsētu Jelgavu. Gan plūdu dēļ, gan ūdensapgādei, - Jēkaba  kanāls; Velna grāvis, Polene; Jaunupe; Ar ievirzi transportam.

Baložu kanāls pie Podzītes, foto - Vita Strautniece

Pirmie kanālu projekti Latvijā, Vilnis Pāvulāns, Dabas un Vēstures kalendārs 1989.g.

Sausākās vasarās dažur varēja ievest zirgu, ko gabanas saraut, bet lielāko tiesu ezerpļavās gan vajadzēja nest tās nešus uz šķūni vai kaudzes vietu vai arī vilkt pašiem malā uz ratiem jeb vienkārši tāpat uz lapām. Grūts darbs, tālab jau arī ezerpļavas tika pļautas pašas pēdējās, vienmēr gaidot, vai nenokritīsies lielie ūdeņi, kas vairojās sevišķi izraktā kanāla dēļ, kas savienoja augstu stāvošu Lielo ezeru ar mūsējo un mūsējo savukārt ar Rugaines ezeru. Šī kanāla dēļ tad visi ezermalieši lādēja Rugaines dzirnavnieku, kas gādādams ūdeni savām dzirnavām, lai tā neaptrūktu sausā laikā, bija šo kanāli izracis. 

Antons Austriņš, Puiškans, par savu bērnības ezeru; 

KURĀ vietā tas būtu fotografēts?! Atsaucaties zinātāji!;

Arī pēc kara gadiem hercogs neatmet savus kanāļu rakšanas plānus un 1667. g. uzsāk priekšdarbus Daugavas savienošanai pa Eglones upi un speciālu kanāli ar Susēju un Lielupi. Līdz ko ir sākušies rakšanas darbi, Rīgā izceļas pānika: Kurzemes hercogs gribot aizvadīt Daugavu pa jaunu gultni cauri Zemgalei un Rīga būšot pagalam! Rīdzinieku lūgtais Vidzemes ģenerālgubernators iesniedz Jēkabam notu, kurā brīdina to „necelties pret  Dieva gribu, kas esot rādījusi upem viņu tecēšanas ceļu". Līdzekļu trūkuma un zviedru draudu dēļ hercogs pārtrauc rakšanas darbus.


Retos tekstos var sastapt jēdzienu `Gaujas kanāls`. Ne pie Ādažiem, pie Valmieras..?! Kam vaicāt, ko tas varētu apzīmēt?


Anšlavs Eglītis, Pansija pilī, - Braslas ieteka Gaujā ir visai prozaiska. Beidzamais Braslas posms atgādina taisnu, piesērējušu kanālu. Kad es pirmo reizi šo ieteku apmeklēju, tieši pretīm tai pār Gauju veda kara laika tilts, būvēts no biezām plankām uz pamatīgiem pāļiem. 

1969.03.21 Dzimtenes Balss, K.BROKA teksts, Dabas pārveidotāji strādā - saite uz periodika.lv;

Kanāli Latvijā

Pamanīsim Ostvalda kanāli 

SIGURDS RUSMANIS, fragmenti no 2006.g. Laiks
Braucot pa Bauskas šoseju, neviens parasti neiedomājas, cik ievērojamu ūdensteci nākas šķērsot tepat pie Rīgas. Pļavniekkalnā, ko padomju gados nosauca par Katlakalnu, pamanāma vieta, kur pašreizējai Bauskas šosejai pievienojas vecais Bauskas ceļš. Tālāk tas atkal nozarojas uz Daugavas pusi. /../
Pie Ostvalda kanāla paceļas Rīgas Meža aģentūras finansētais piemineklis (2003) zinātniekam Eiženam Ostvaldam (1851-1932). E.Ostvalds bija augstākās mežsaimnieciskās izglītības pamatlicējs Latvijā, vēlāk LU profesors un mežzinātņu goda doktors. 1878. gadā viņš publicēja pasaulē pirmo zinātnisko pētījumu par mežu hidrotehnisko meliorāciju. No 1883. līdz 1906. gadam E. Ostvalds bija Rīgas pilsētas mežu pārvaldnieka amatā. Viņa vadībā 1898. gadā sāka veidot mežu nosusināšanas sistēmu purvainajos mežos starp Ķekavu, Plakanciemu un Olaini, ierīkot 640 km garu grāvju sistēmu. Ap 40 km 2 lielās platības galvenā noteka - 10,5 km garais Skujenieku-Daugavas kanālis tiek saukts ari par Ostvalda kanālu. Šī 10 m platā un 3,5 m dziļā noteka rakta rokām smilšainās, nenoturīgās gruntis un tika izmantota ari koku pludināšanai. Piecdesmitos gados, kad uzsāka šo mežu nosusināšanas sistēmu rekonstrukciju, Ostvalda kanāla lejasdaļa bija tik labā stāvoklī, ka nebija nepieciešami nekādi atjaunošanas darbi, jau Ostvalda laikā purvi (izņemot kūdras ieguvei paredzētos) būtībā bija izzuduši un to vietā izveidojušās labas kvalitātes mežaudzes. Pēc kanāla izveidošanas trijās tuvējās mājās akās gan palika brūns ūdens. /../ Kanāls izrakts...(sākotnēji gan Mazā Tāmurga, jo to lejteces sakrīt.) (S.R.2012)

Uz vecā ceļa tilts pie bijušajām Tīturgas dzirnavām (saspridzinātas Otrā pasaules kara laikā). Astoņus kilometrus garās upes nosaukums ir lībiskas cilmes, to varētu tulkot - "steidzīgā upīte". Pēc profesores Martas Rudzītes domām, nav pareizi šo vārdu lietot ar īso ''i"; diezin vai latvietim tā parocīgāk izrunāt, tas varētu būt radies krievu valodas ietekmē. Senās kartēs gan visur lasāms `Titurga`. Pie tilta satek divas straumes. No kreisās puses nāk Ostvalda kanālis, no labās - Tīturga. Grantsbedrēs pie "Damaltiem", uz ziemeļiem no upes ietekas Sausajā Daugavā, 1938. gadā atrasts akmens cirvis. Blakus dzirnavu vietai ir bijušā Tīturgas veikala (19. gs. vidus) vieta, pie tā pēc kara uzņēma kinofilmu "Mājup ar uzvaru". Te gan jāpiebilst, ka Baložu pilsētā tikpat kā blakus Rāmavai, kur ir kafejnīca "Titurga", ir arī Uzvaras iela, tikai tai pavisam cita nozīme nekā kinofilmā - iela veltīta uzvarai pār Mēdema purvu./../


PIRMIE KANĀLU PROJEKTI LATVIJĀ

VILNIS PĀVULĀNS
Domas par ūdenskomunikāciju uzlabošanu ar kanālu sistēmu palīdzību 
Latvijā, tāpat kā Austrumeiropā, sāk parādīties salīdzinājumā ar Rietumeiropu stipri vēlu. Vērienīgus darbus šinī jomā veica jau antīkās civilizācijas. Viduslaikos franku karalis Kārlis Lielais (768—814) bija izdevis pavēli izrakt kanālu starp Donavu un Reinas pieteku Mainu. Daļu no šī nodoma realizēja — tika izrakts tā sauktais Kārļa grāvis. Plaši darbi kanālu ierīkošanā tika veikti Itālijā, Nīderlandē, Francijā. Trīsdesmitgadu kara laika Francijā, piemēram, tika izrakts Luāras—Sēnas kanāls. Latvijā par šāda veida pasākumiem plašāk sāka domāt tikai 17. gadsimtā, kaut gan — grāvis ir neatņemama sastāvdaļa senlatviešu pilskalnos, vēlāk arī ordeņa un bīskapa piļu aizsardzības sistēmā. Sava pieredze nelielu kanālu ierīkošanā bija Rīgai, Jelgavai un citām pilsētām.

Nopietni kanālu ierīkošanas mēģinājumi ir saistāmi ar Kurzemes un Zemgales hercogistes valdnieka hercoga Jēkaba valdīšanas laiku (1642—1682). Šis nelielās valstiņas ievērojamākais valdnieks dzīvoja laikmetā, kas bija visai pretrunīgs. Eiropā plosījās Trīsdesmitgadu karš. ārkārtīgi sarežģītas attiecības bija starp Zečpospoļitu, Krievijas valsti un Zviedriju. Hercogs prata izmantot kara radītās ekonomiskās grūtības Rietumeiropā, realizēt virkni saimniecisku reformu un aktīvi iesaistīties ārpolitikā. Par hercogisti sāka runāt Eiropas galmos. Pieauga tās nozīme politisko kontaktu uzturēšanā starp Austrumeiropu un Rietumeiropu, kā arī preču tranzīts caur Kurzemes ostām. Aktuāls kļuva kā uzlabot satiksmes iespējas, jo hercogistes teritorija pletās no Baltijas jūras piekrastes līdz Baltkrievijai, tās ziemeļu robeža gāja pa Daugavu un Kurzemei piederēja puse no Daugavas ūdensceļa. Pa tas teritoriju tecēja dziļākā Latvijas upe — Lielupe, sauszemes ceļi savienoja ar Lietuvu un Prūsiju. Hercogistei bija samērā labas ostas —Liepāja, Ventspils, kā arī virkne «mazostu» jeb «sīkostu», piemēram, Saka, Rojai, Mērsrags, Kauguri u. c. Tas viss it kā liecina par diezgan labām transporta un sakaru iespējām.

Taču Kurzemes tirdzniecību ar ārvalstīm ļoti kavēja Rīga, un šajā jautājuma Baltijas lielākās tirdzniecības pilsētas intereses sakrita ar poļu, bet vēlāk ar zviedru administrācijas interesēm, šie spēki ļoti ierobežoja hercogistes tirdzniecību, īpaši tranzīttirdzniecību caur tās ostām. Daugavgrīvā un Bolderaja tika uzlikti dažādi eksporta aizliegumi. Sevišķi hercogistei kaitēja Bolderājas ūdensmuita, kas bija ieviesta, lai traucētu bercogistes tiešos sakarus ar ārzemēm. Piedevām Kurzemes hercogistei trūka labu sauszemes ceļu, kas savienotu tās austrumdaļu ar ostām, kā arī ar tās pilsētām pie Daugavas — Jēkabpili un Jaunjelgavu. Ari stratēģiskā ziņā ceļi bija grūti nosargājami. Tādēļ nav grūti saprast, ka tādam domājošam valdniekam, kāds bija hercogs Jēkabs, radās ideja uzlabot satiksmi, labiekārtojot sauszemes ceļus un pilnveidojot ūdensceļus. Hercoga kanālu projektus kopumā var raksturot ka mēģinājumu dublēt Daugavas ūdensceļu.
Ir saglabājušies vēstures avoti, ko zināmā mērā var uzskatīt par kanālu projektu shematisku attēlojumu. Projektētajā kanālu sistēmā centrālā ass, gluži dabiski, bija Lielupe, kuras liela daļa bija dziļa, ērti kuģojama. Turklāt Lielupe atradās hercogistes vidusdaļā. Bija paredzēts apiet Bolderāju, kur Lielupe ietecēja Daugavā, izrokot kanālu no jūras uz Kaņiera ezeru. Līdz ar to Slocenes upe, kas no Tukuma apkārtnes caur Kaņieri tecēja uz Lielupi, noslēgtu šā ceļa galu, savienojot Lielupi tieši ar jūru. Tiesa, pie Slokas dzirnavām uz upes bija uzcelts aizsprosts, ko paredzēja apiet ar kanāla palīdzību. Vai šī projekta daļa bija reāla? Uz to pozitīvu atbildi sniedz kāds 13. gadsimta vēstures avots, proti, Rīgas un Livonijas ordeņa mestra līgums. Saskaņā ar to jau 1255. gadā rīdziniekiem tiek atļauts vest malku ar liellaivām no Kaņiera pa Slokas (vēlāk Slocenes) upīti uz Lielupi. Tiesa, laika gaitā kuģošanas apstākļi te bija pasliktinājušies, taču vietējie zemnieki un zvejnieki savas laivas pārvilka apkārt dzirnavu dambim pa sauszemi.

Tātad šo ūdenskomunikācijas sistēmu hercogs bija iecerējis pilnveidot, savienojot Slocenes augšteci ar Abavu un tādējādi saslēdzoties ar Ventas ūdensceļu. Jāteic, ka atšķirībā no pirmā šis projekts jau bija pilnīgi nereāls. Tālāk bija paredzēts savienot Daugavas pieteku Egloni (Eglaini) Augšzemē ar Dobes (Susējas pieteka) pieteku Vilkupi. Vēsturiskajā literatūrā nepareizi ieviesies nosaukums — Eglaines—Susējas kanāls, pareizāk to būtu saukt par Eglaines—Vilkupes kanālu. Sim kanālam bija jāsaista Daugava ar Mēmeles pieteku Susēju un tātad ar Lielupi. Hercoga Jēkaba radinieks, lietuviešu augstmanis Radzivills, savukārt plānoja Sventojas pieteku Jaru savienot ar Nemunēli (Mēmeli), kā arī Nemunu ar Ventu, šie plāni dzīvē netika realizēti.
Ko īsti no iecerētā hercogs Jēkabs paveica?
Visvairāk tika padarīts Eglaines—Vilkupes kanāla celtniecībā. 1667. gada rudenī no Dobes pietekas Vilkupes tika izrakts grāvis, ievadot to kādā purvā virzienā uz Eglaini. Četri simti racēju bija strādājuši četras nedēļas. Salam iestājoties, darbus pārtrauca, lai atjaunotu pavasarī. Radzivills bija solījis dot palīgā 2000 racēju. Nodoms pamazām saka realizēties. Šie notikumi Rīgas tirgotāju aprindās radīja satraukumu. Tā paša gada rudenī, maskēdamies par tirgotājiem, kas brauc uz Subati, rīdzinieku uzdevumā kanāla darbus devās
izlūkot Joahims Hārdelofs un Francis Murers. Ir saglabājusies abu izlūku atskaite par šo braucienu. Tajā teikts, ka jaunais grāvis (tā saukts kanāls) esot izrakts garām Budberga krogam. Taču viņi bija kļūdījušies, jo četrās nedēļās kanālu tik tālu — līdz Dobei — izrakt nevarēja. īstenībā gar Budberga krogu tecēja Vilkupe, kas tolaik acīmredzot bija tīrīta un ko abi «tirgotāji» bija noturējuši par kanālu. Tā sākums bija jāmeklē kādus divus kilometrus pa Vilkupi uz augšu tajā vietā, kur Vilkupe, tekot no Asares apkārtnes, iegriežas
priežu silā, lai tecētu uz Dobi. Sākot ar šo pagriezienu, Vilkupe tek pa samērā 
dziļu gravu ar diezgan augstiem krastiem. Kanāls bija sākts rakt virzienā uz Eglaini. Izlūki savu atskaiti ir rakstījuši nomierinošā tonī, tomēr tā īsti rīdzinieki viņiem nenoticēja. 1668. gadā uz kanāla rakšanas vietu devās cits izlūks — inženieris J. Svenburgs. Viņš konstatēja, ka «jaunā grāvja» rakšanas darbi ir turpinājušies arī ziemā. Grāvis bija izrakts pusjūdzes garumā (vairāk nekā 3 km), 2—3 asu (ap 3—4,5 m) platumā un 2 pēdas (ap 50 cm) dziļumā. Pie pašas Eglaines gan bija tikai pēdu dziļa ūdens rene, jo rakšanas darbus bija apgrūtinājusi cietā grunts, kas atradās zem purvainā slāņa 3—5 pēdu dziļumā. Taču teiktais liecina, ka kanāla trase bija «noieta» visā garumā.

Diemžēl mums nav nekādu ziņu par ūdens režīmu Augšzemē 17. gadsimtā. Raksta autors savu bērnību un skolas gadus ir pavadījis tieši šā rajona tuvumā un atceras to situāciju, kāda bija 50. gadu beigās un 60. gadu sākumā. Tad visas šīs upītes bija ļoti seklas, bija saglabājušās arī hercoga «grāvja» atliekas. Par kaut cik normālu kuģošanu, kaut vai par koku pludināšanu nebija ko domāt, tādu ūdens resursu upēs nebija. Jādomā, ka 17. gadsimtā upes bijušas dzijākas, taču, spriežot pēc izlūku ziņām, jau toreiz trūcis ūdens. Purviņi un mežu masīvi ir bijuši nelieli, tāpēc ilgstoša ūdens pievade ar grāvjiem liekos apkārtnes ūdeņus ātri būtu izsmēlusi. Līdz ar to ūdens daudzums kanālā stipri samazinātos. Bez tam Vilkupe savā lejtecē ir ļoti līkumota, bet to iztaisnot augsto krastu dēj nav iespējams. Arī Susējas gultne būtu bijusi stipri vien jāpadziļina. Dažādos variantos kanāla būves ideja Augšzemē pastāvēja vēl 19. gadsimtā.

Jēkaba plāni nebija smiltīs dibināti, kanāli tika projektēti ar tam laikam raksturīgo domāšanu. Ja hercogistei būtu izdevies realizēt šos projektus, tā būtu daudz ieguvusi: tiktu apietas muitas barjeras, augtu hercogistes saimnieciskais potenciāls, kā ari politiskā nozīme. Taču, ja turamies pie vēstures avotu ziņām, tad neviens no iepriekšminētajiem projektiem netika novests līdz galam. Maldīgi ir vēsturnieka J. Juškeviča apgalvojumi, ka daļa plānu ir bijusi realizēta. Lai pierādītu, ka pie Kaugurciema eksistējis kanāls uz jūru, viņš izmanto faktu par Slokas un Kauguru uzplaukumu. Taču šo uzplaukumu varēja veicināt, piemēram, aktīva tirdzniecība Kauguru ostā, no kuras preces, kā liecina kāds 1696. gada vēstures avots, vestas uz Sloku ar pajūgiem.

Arī Augšzemē kanāla rakšana apstājās. Darbu pārtraukšanai bija vairāki cēloņi. Pirmkārt, 1688. gada aprīlī Zviedrija karaļa vārdā pieprasīja darbus pārtraukt. Hercogam ar to bija jārēķinās, jo tolaik Zviedrija bija stiprākā valsts reģionā. Pats hercogs Jēkabs jau vienreiz bija izbaudījis zviedru gūsta neērtības. Otrkārt, hercogistei nepietika naudas līdzekļu. Treškārt — liela nozīme bija nelabvēlīgiem hidrogrāfiskajiem apstākļiem upēs.

Vairāki kanālu rakšanas projekti bijuši izstrādāti arī Vidzemē. Viens no šiem projektiem (1664. gadā to ierosināja zviedru ģenerālgubernators Vidzemē B. G. Uksenšērna) paredzēja savienot Gauju ar Baltezeru. Šo projektu dažāda ranga augsti zviedru ierēdņi cilāja līdz pat 1696. gadam, bet tā arī nerealizēja. Interesants bija projekts, kas paredzēja savienot Gauju un Ķīšezeru ar Langas
upes (Garā strauta) palīdzību. Ir saglabājusies sīka Langas uzmērojuma karte, kas rāda, ka Langā ir bijuši līdz 6 m dziļi atvari. Protams, upē netrūka arī stipri seklu vietu. Arī šis projekts palika uz papīra. Tomēr kopumā šie fakti bagātina mūsu republikas vēsturi un nebūt nav mazsvarīgi.

1. att. Daugavas ūdensceļa dublēšanas plāns pēc hercoga Jēkaba ieceres. Zīmējums pie inženiera J. Svenburga atskaites 1668. gadā.

V.Pāvulāns, Pa mūsu plostu ceļiem, Dabas un Vēstures kalendārs 1989.g. saite lasītava/periodika;

Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība. A.L.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .