Plūdi ir bijuši un būs, dabiski!
1763. g. ~... Aronas muižā... vasaras vidū no lietus gāzēm pēkšņi pārplūda Lukstas upe un apgāza un pilnīgi izpostīja nule ar lieliem izdevumiem izbūvētās dzirnavas... Izpostīto dzirnavu vietā šai pašā gadā tika uzceltas jaunas dzirnavas no pamatiem, ierīkojot visu, kas nepieciešams ērtai malšanai. Dambjus uzcēla platākus un stiprākus. Jaunbūve prasīja lielus līdzekļus, kuru lielāko daļu sedza mūsu labvēļi, grafi Zībergi."237 (A.T.85)
Cīņā ar Neriņas rāvu, 1938.10.08 Brīvā Zeme
/../ plešas dūmakains plašums. Tagad tās Lieknas pļavas, kuras pārbagāti ar Tīreļa eļļaino rāvu pārplūdina Neriņas ūdeņi, kas palaikam apstājas tepat, nemaz līdz Babītes ezeram netikuši. Neriņas ūdeņi — babītiešu posts. Tikko uznāk lielāka lietus strāva, miegainā Neriņa izkāpj no savas lēpu lapām aizaugušās /../
Babītes ezers - Saliena, 1959.06.21 Padomju Jaunatne
K. Vētra - Pa kreisi no uzbēruma agrāk pletās t. s. Lieknas pļavas, kas tāpat kā Babītes
ezers ir sena Lielupes gultne Pļavas bija ļoti purvainas, jo pavasaros tās
appludināja Babītes ezera ūdeņi, ūdens līmenis Babītes ezerā ir tikai 13 cm
augstāks par jūras līmeni, tāpēc, pūšot ziemeļu un ziemeļrietumu vējiem, ezerā
pa Spuņupi vējš sadzen jūras ūdeni. 1924. gada pavasarī ezera līmenis pacēlās
pat 2,24 m virs normālā un ezers appludināja plašu apkārtni. Purvainā zemiene
tagad pārvēr-tusies līdz nepazīšanai. Staignās pļavas ar aso grīšļa zāli
nomainījušas auglīgas druvas un leknas pļavas.
Kā pamazināt ūdens plūdus plašākās upju un strautu ielejās?
1926.02.03 Zemkopis
Pagājušais rudenis bija lietains, gandrīzi līdzīgs 1923. gada
rudenim. Bagātīgie nolijumi pārplūdināja zemākās vietās daudz pļavu, sevišķi tādas, ar neizdevīgu zemes virsmas kritumu un sliktiem notecēšanas apstākļiem. Lai upes, strautus un galvenos novad-grāvjus uzturētu kārtībā, pa kara laiku gandrīz nekas nav darīts, tamdēļ daudzi no tiem stipri aizsērējuši, aizau-guši kokiem un krūmiem, un nespēj vairs uzņemt bagatigo nolijumu ūdeņus; tie paceļas tad pāri krastiem, pārpludina apkārtējas pļavas un ar laiku tās pārvērš par purviem.
Vainīga pie tam ari nolijumu nevienmērība jeb sadalīšanās pa atsevišķiem laika posmiem. Visbagātīgākie nolijumi, kuri saceļ vasarā lielus plūdus Latvijā, ir jūlija un augusta mēnešos, t. i. ap siena pļaušanas un savākšanas laiku. Par šiem diviem mēnešiem tie iztaisa 1/2 no visa gada nolijumiem. Novērots, ka dažreiz vasarā tik stipri līst 2—3 dienas no vie-tas, ka šinī īsā laikā, nolīst viena desmitā daļa no visa gada nokrišņiem. Bet vislielākie plūdi arvien pavasaros, sniega kušanas laikā, kad notek pa zie-mas mēnešiem uzkrājušies nokrišņi. Turpretim vismazāk nokrišņu ziemas un pavasara mēnešos. Ari taisni augu augšanas laikā līst dažkārt tik maz, ka augiem daudzreiz trūkst vajadzigā mitruma.
Tā tad siena pļaušanas laikā pie mums bieži vien līst pārak daudz, turpretim augu augšanas laikā ļoti maz, tamdēļ skaidrs, ka šī nolijumu nevienādā sadalīšanās vien jau kaitē Latvijas lauksaimniecībai, jo siena ražas bieži paliek nesavāktas; nopļautā un nenopļautā zāle mirkst un pūst uz vietas, ja par kulturtechniskiem aizsarglīdzekļiem pret šādiem ļauniem apstākļiem nav gādāts. Kā tāļakie cēloņi, kas palielina plūdus, uzskatami pa daļai ari nevienādie upju un strautu kritumu apstākļi, kā to augš tā ari vidus- un lejas daļās. Upes un strauti izceļas pa lielākai daļai kalnaiņās vietās, kur ūdenim samērā lielāks kritums un spēks. Tur ātri tekošais ūdens nes sev līdzi, sevišķi plūdu laikā, samērā daudz grants, smilts, oliņu, dūņu, kā ari lielākus akmeņus. Upju un strautu vidus- un lejas daļās, kur ielejam jau samērā mazāks kritums, ūdens tecēšanas ātrums samazinās un no upju augšdaļas nestā grants, smilts, oliņas u. t. t. nosēžas turpat, aizsērējot ar laiku upju gultnes. Ja neko nedara, lai uzturētu kārtībā ūdeņu tecēšanu, tad upēs un strautos iesāk augt visādi ūdens augi, krūmi un koki, kuri tāpat pamazina ūdens notecēšanas ātrumu un veicina upju gultņu aizsērēšanu. Ari pārmērīga meža izciršana upju un strautu apkārtnē veicina nolijumu nevienādu notecēšanu, ja negādā par cirtumu rūpigu apaudzešanu ar jaunu mežu. Pastiprinot mežu izciršanu, radisies ari ar laiku vēl lielāka nolijumu notecēšanas starpiba: lielāka lietus un sniega ūdeņi ātri notecēs, plūdu briesmas lietus laikā pieaugs, bet ūdens pietrūks upēs sausā un augu augšanas laikā.
No sacītā pietiekoši skaidrs, cik lielā mērā valsts labklājiba atkariga no kārtigas ūdens saimniecibas. Zemkopji un ari valsts daudz cieš no abiem ļaunumiem — augsta ūdens stāvokļa siena pļaušanas laikā zemās pļavās un zema ūdens stāvokļa sausā un augu augšanas laikā.
Lai rāditu, cik lieli zaudējumi cēlušies no ūdens plūdiem, pievedišu tikai dažus skaitļus. Tiešais zaudējums, piemēram, kuru nodarijuši ūdens plūdi 1922., 1923. un 1924. gadā Lubanes ezera apvidū pļavās, ganibās un pa daļai uz laukiem, iztaisa pēc savāktām ziņām ap 2,7 miljonu latu, pie kam no apm. 70.000 hektāru lielas platibas tieši cietuši apm.ss. 0 0 0 hektāru un pārējie—netieši. Bez šīs lielās zemes platibas mums Latvijā ir vēl daudz tādu vietu, kuras tāpat stiprā mērā cieš no pārmēriga slapjuma, piem., Bauskas apriņķī pļavas pie Misas upes, starp Vecmuižu un Stelpes muižu, Liepājas apriņķī Durbes, Tadaiķu un Dupļu pļavas pie Durbes ezera, Ventpils apriņķī pļavas pie Užavas upes un Ķirbu purvs , Rigas apriņķī pļavas pie Lobes ezera un daudzas citas.
Visi ūdens plūdu nodaritie zaudējumi mums nopietni atgādina, stāties pie to uzdevumu atrisināšanas, kas novērš vai vājina plūdu briesmas, jo šie zaudējumi ik gadus pa līt azi n a tau i n s un valsts baga -tibu.
Daudzi vec- un jaunsaimnieki jau apvienojušies meliorācijas sabiedribās un atjaunojuši vaj izrakuši pa jaunu vietu kopē-jus galvenos novadgrāvjus. Pēc Zemkopibas Ministrijas ziņām, pagājuša gada nosprau-sti galvenie novadgrāvji pavisam 264 kilometru garumā un izrakti grāvji ar valsts pabalstu 217 kilometri gari. Pie tiem vel jāpieskaita grāvji, ko no-sprauda pa visu Latviju privātie zemes kultūras biroji. Jautājums nu tas, kādu iespaidu atstās tāda grāvju rakšana uz lejpusē esošām upju un strautu ielejam, ja ar laiku meliorācijas sabiedribu skaits pavairotos vēl daudz tādu galveno novadgrāvju izraktu. Tādu grāvju rak-šana, bez šaubām, atstās kaitigu iespaidu uz lejpus esošām, ne-nosausinatām upju ielejam, jo ūdens krājumi, kas notek pirmā nosausināšanas stadijā, t. i. pēc galveno novadgrāvju izrakšanas, kā rāda novērojumi, pavairojas pēc pēkšņām lietus gā-zēm vairāk, kā divkārtigi un tādā veidā pavairo plūdu briesmas. Tas pats ari sakāms par upju un strautu regulēšanu, t. i. izvelkot tos taisnākus, ar ko ūdens ceļš ievērojami paīsinās, ūdens notecēšanas laiks samazi-nās un ūdens ātrums paceļas. To katrs var saprast, ja 10 kilo-metru noiešanai vajadzigas 2 stundas, tad saīsinot ceļu uz 5 ki-lometriem vajadziga tikai 1 stunda, t, i. puse no laika.
Paceļas jautājums, kā vislabaki novērst minētos ļaunumus?
Pavasara plūdus pilnigi novērst būtu tikai retos gadijumos ietei-cami, jo pilnīga novēršana izmaksātu ārkārtigi dār-gi un bez tam atņemtu ari ar augu bari-bas vielām bagātam ūdenim iespēju ap-mēslot apkārtējās zemes. Tamdēļ te var galvenā kārtā runāt tikai par vasaras un rudens plūdu novēršanu. Abiem minētiem ļaunumiem — ūdens pārpilnībai un ūdens trūkumam — viens un tas pats cē-lonis: pārak ātra nolijumu notecešana. Tamdēļ visi līdzekļi, kas pielietoti pret pārak ātru nolijumu notecē-šanu, ari novērš ne tikai vienu no minētiem ļaunumiem, bet abus uz reizi.
Protams, ar ūdens plūdu apkarošanu jāiesāk jau upju un strautu augšdaļā, — ļaunumu tā sakot izravējot ar saknēm. Ar ūdens uztveršanu jāiesāk jau augstāki eso-šos avotaiņos apvidos, aizkavējot un novilcinot nolijumu notecēšanu un pagarinot notecēšanas laiku. Liela loma šinī ziņā piekrīt mūsu mežiem, jo mežs ar saviem kokiem, sūnu un trūdu apsegu aiztur virs- un apakš-zemes ūdeņus tā, ka tie notek visgausaki, un ievērojami pagarina ūdens notecēšanas laiku. Šie apstākļi regulē ari upju un strautu apgādāšanu ar ūdeni: lielo nokrišņu ūdeņi nenotek uz reizi, īsā laika sprīdī, bet notecēšana norisinās ilgāki; plūdus tā pamazina un ūdens krājumi augu augšanas laikam pavairojas.
Zināma loma piekrīt šinī lietā ari lielākiem eze-riem un dīķiem, ar lielākām pietekam, jo šie ezeri uz-tver vienu daļu no pietekošiem ūdeņiem tik ilgi, cik tas vēlams,lai ūdens notecēšana kādu laiku novilcinātos.
Tāļaki ka svarīgs līdzeklis ūdens plūdu pamazinašanai uzskatāma pļavu un ganību kultivešana , jo kultū-ras augi patērē daudz ūdens un pamazina, skatoties pēc zelmeņa biezuma, notekošā ūdens ātrumu. Reizē ar to šie augi veicina ari ūdens iesūkšanos zemē, ar ko no tekošo ūdeņu vairums sama-zinās un notecēšana novilcinās.
levērojama loma tekošo ūdeņu regulēšanā piekrīt ari z e m e s d r e n e š a n a i (zemes nosausinašanai ar segtiem grāvjiem), ja nolijumu notecēšanu ar drene-šanu aizkavē, novilcina un notecēšanas laiku pagarina, jo no-sausinatā zeme — izspiestam sūceklim līdzīgi — uzsūc daudz ūdens, līdz piesātinās. Drenetā zeme iesāk tikai pamazam atdot uzņemto ūdeni, kad, pēc ilgāka lietus, pilnigi pie sūkusēs un nevar vairāk uzņemt. Tā tad, zemi drenejot, ūdens plūdus pa daļai pamazina, bet pagarina ūdens pietecesanu no-tekas, strautos un upēs pa sauso laiku. Kalnainās vietas, t. i. strautu un upju augšdaļā, kur strautu dibena kritums samērā liels un tekošs ūdens aiznes, kā jau mi-nēts, daudz smilts, grants un t. t,, kuri nosēžas upju vidus- un lejasdaļas un paaugstina ar to upju dibenu, būtu jāiebūvē node-rigas vietās, un kur iespējams, aizspro s tojumi jeb pārgāznes, lai ar tiem, pēc iespējas, samazinātu notekošo ūdeņu kritumu, novājinātu ūdens spēku un ūdens kritumi koncentrētos tikai pie minētiem aizspro-stojumiem jeb pārgāznem. Kur upju gultnes aizsērējušas, aizaugušas un ari palikušas šauras, tur būtu ari jārūpējas par upju ūdens līmeņa pazemināšanu, t. i. par upju paplašināšanu un padziļināšanu, un kur tas vajadzigs, ari zināmā at-tāļumā gar abiem upju krastiem uzmetot aizsargu damb-jus ūdens plūdu ierobežošanai.
No izteiktā noskaidrojas, ka ūdens plūdu novājināšanai pla-šākās upju ielejās pielietojami sekošie svarīgie līdzekļi:
1) Rūpiga mežu kopšana. Izcirtumu apaudzešana ar jaunu mežu, tūliņ pēc meža nociršanas;
2) Zemes drenešana (nosausināšana ar segtiem grāv-jiem);
3) Pļavu un ganibu kultivēšana;
4) Pietekošo ūdeņu uzkrāšana lielākos ezeros un dīķos;
5) Aizsprostojumu jeb pārgāzņu iebūvēšana strautu un upju gultņu augšdaļā kritumu novājināšanai un to koncentrēša-nai minētos aizsprostojumos;
6) Upju un strautu regulēšana, kas savienota ar ūdens līmeņa pazemināšanu, gultnes paplašinot un padziļinot:
7) Aizsargu dambju uzmešana vajadziga attāļumā gar abiem upju krastiem, kur tas būtu vajadzigs.
Visi uzskaitītie meliorācijas darbi būtu no valsta puses stipri pabalstāmi, jo racionela upju un strautu ieleju nosau-sināšana un kultivēšana, kā ari ūdens no-tecēšanas regulēšana plūdu novēršanas nolūkos, tik-lab lauksaimniecībai, kā ari vispāri mūsu valstij, ir tuvā- kais solis uz labklājību. Inž. Dž. Vitte.
TAM NAV KO PIEBILST, lieliski un jau SEN; tepat Latvijā!?
Pali pavasarī Lielupē, Gaujā, Aiviekstē, Piksterē, Krievupē, Mazā Juglā, Starpiņupītē...Divu gadsimtu laikā radušies iemūžinājumi. GRĀMATA Gadsimta katastrofas Latvijā, Gaitis Grūtups, 1999; pie /vidrūpe/plūdi/ fragmenti.
1902. gada Pēterburgas avīzes -
Gruhti ir bijis wiņeem anveenu, bet schogad şewischki gruhti. Mauroja pawaşar' gowis, blehja aitiņas, ganos praşidamàs,— bet kur tu wiņas laidişi: uz ganibam uhdens — ka balts ween kaujas. Un tà palika dazcham labam şaimneekam lopi kuhtî wişu waşaru. No şeena ar neka neiznahca: zahli pļawâs noehda asari un raudas. Paraudaja, paraudaja dazcha laba muhsu mahte, bet beidzot tomehr kustoņus pahrdewa. Kà tiks pee jauneem, — Deews to zin. Ja, tahdu postu nes mums Lubanes ezers. Un tà tas gadu no gada. Agrak' laikôs leelee pawaşara pali (pluhdi) uznahca daudz retak. Witebskas mezchos şneegs kusa pamazitem, uhdens paşpehja notecet. Tagad augşchâ mezchi izcirsti, purwji sagrahwoti; sneegs, kad kuhst, tad kuhst uz reizes; uhdens saceļas tik augsti, ka dazcham saimneekam pa pagalmu jastaigà — ar laiwu Kur Alūksne, kur Wiļaka (Marinauze), kur Rehzeknei, Ludzai gals, — wişi uhdeņi no tureenes şapluhst Lubanes ezera dobumâ un un war notecet juhŗâ weenigi pa Aiweeksti caur Lubani. Tadehļ uhdens stahw un nenokrihtas pahri Jahņeem. Kas tur tihrumâ war izaugt, kahda zahle pļawâs, ganibâs, - weegli eedomatees. Lai nowehrstu şcho ļaunumu, tad tam jaķeras pee paşchas şaknes.
Tā lūk, visi plāni jau sen skaidri!
Mārupītes "paliene" Ojāra Vācieša ielā pie Uzvaras parka Rīgā, 2010.jūlijs. Vai redzam Rīgas Domes vietnē applūstošās ielas!? foto: Vita Strautniece
/../ Vairāk posta ir nodarījušas zemkopjiem šīs mazās upītes — lecava,
Platone, Plānīte, Islīca un c, kuras, plūzdamas pa saviem līkumotiem,
kārkliem aizaugušiem krastiem, vāji novada ūdeni. Neviens nav domājis,
ka vajadzētu šīs upītes padziļināt vai iztīrīt. Kā vēlāk ceļā dzirdēju,
tad leiši šai ziņā mums ir priekšā. Savā pusē aiz robežas viņi īslīcu ir
iztīrījuši. Kad uznāk lietusgāzes, ūdeņi, strauji noplūzdami caur
Lietuvas daļu, Zemgales pusē ātri uzkrājas piesērējušos un aizaugušos
upes krastos, appludinādami pļavas un laukus. Latvietis, kurš Rīgu nesa
saujiņā, Jelgaviņu padusē, varēja arī savu zemi turēt sev uz delnas un
jau laikus ieraudzīt šos mazos trūkumus, kuri vēlāk rada tik lielu
postu. (K.Skalbe, 1953)
LAT
