Plūdi kā dabiska parādība vai sekas?

Ir plūdi un ir Plūdi.

Tieši pateicoties sezonālu plūdu nestai auglībai uzplauka senās civilizācijas. Arī Latvijā pirmie cilvēki apmetās vietās kuras vēl mūsdienās piemeklē šī "dabas katastrofa"... Visas lielās apmetnes, kas ir mūsdienu pilsētu priekšteces, atrodas pie lielām upēm. Laika gaitā faktori ir mainījušies, bet sākotnēji ikdienišķo vajadzību apmierināšanai bija nepieciešams ūdens. 

Turpretīm vairums rīdzinieku pa saviem guļamrajoniem veģetējot, Daugavu ierauga reizi gadā burziņā krastmalā. 

Ir plūdi kurus gaidām, ar kuriem rēķinamies, un tie ar ko bērnus baidām. Viduslaiku Rīgā pavasara ledusiešana bija lielākā sezonas atrakcija. 

Urga 2014. izmaksāja apmēram pusotru (1,5) milijonu, par maz?!... 

JAUNĀKAIS - LATGALE - divus mēnešus aizkalnē, atvainojos - Latviijas pierobežā aiz Abrenes vaļņa, lija un lija, un neapstāja. taču TUR redz`, mūsu dienestiem NAV metereoloģisko posteņu. Un tikai kad uzlija virzienā "uz Centru" - un vilnis parādījās Aiviekstē un Dubnā, tad sākās brēka. Kopā ar Kārsavas Rumbu, un Pazlaugu. Vismaz jauna leksika ieviešās... Šodien jau zināms ka tas izmaksās dārgi,  krietni dārgāk kā iepriekšējās reizēs, vajadzētu kādam arī krēslu zaudēt?! 

PAVASARĪ - daži tradicionāli zvejnieku ciemi "atgiezti no Lielās zemes..", pašvaldībām labs kumoss, jāprotas godam norīt. 

http://www.runabildes.lv/foto-rigas-pludi-aculiecinieku-fotografijas-iespaidigi/

Dienas Biznes 09.01.2015. raksta - (pilns teksts - http://www.db.lv/citas-zinas/pludu-draudu-noversana-iegulda-teju-10-miljonus-no-es-fondu-naudas-425595)

VARAM skaidro, ka tā kā plūdu apdraudējums būs aktuāls arī nākotnē, līdz 2020. gadam plānots turpināt investīcijas plūdu draudu mazināšanā Latvijā, atbalstot esošo hidrotehnisko būvju rekonstrukciju un jaunu pretplūdu aizsargbūvju būvniecību plūdu apdraudēto teritoriju aizsardzībai atbilstoši nacionālajai plūdu pārvaldības programmai. Šim mērķim VARAM plāno novirzīt kopumā 28,9 miljonus eiro no 2014.-2020. gada plānošanas periodā pieejamā ES fondu finansējuma. Pretplūdu pasākumi tiks īstenoti teritorijās, kas būs identificētas kā prioritāri aizsargājamas teritorijas topošajā Plūdu riska pārvaldības plānā, kas atbilstoši Ūdens apsaimniekošanas likumam tiks izstrādāts upju baseinu apgabalu apsaimniekošanas plānu ietvaros līdz 2015. gada 31. decembrim. 

http://upes.lv/velvienalapa/jaunumi/params/post/318555/pludu-pasakumu-plans

Bet lūk kas interesanti, plāns top jau kopš 2007. gada

Ministrija ir sākusi nacionālā plāna "Plūdu risku novērtēšana un pārvaldība" (turpmāk – Plāns) izstrādi visai Latvijas teritorijai, lai izvērtētu tās ietekmējamību attiecībā uz plūdu veidiem, to atkārtojamību, iespējamajām sekām un zaudējumiem. Plānā tiks noteikti prioritārie pasākumi un vietas, kurās jāveic detalizēta izpēte vai pretplūdu aizsardzība. 

http://www.tvnet.lv/zala_zeme/daba/168261-vides_ministrija_izstrada_pludu_risku_novertesanas_planu 

Redzu ikdienā - asfaltēti un flīzēti laukumi palielinās, dabiskā ūdens ietilpība samazinās. 

Arī zaļās nevalstiskās organizācijas to ir pamanījušas - Latvijas dabas fonda vietnē piemēram raksts par Europas pieredzi, 

Labi, bet kur sekojošā rīcība...?! Aūuu, atmoda beigusies, laiks pamosties! 

Plūdi ir bijuši un būs, dabiski!

1763. g. ~... Aronas muižā... vasaras vidū no lietus gāzēm pēkšņi pārplūda Lukstas upe un apgāza un pilnīgi izpostīja nule ar lieliem izdevumiem izbūvētās dzirnavas... Izpostīto dzirnavu vietā šai pašā gadā tika uzceltas jaunas dzirnavas no pamatiem, ierīkojot visu, kas nepieciešams ērtai malšanai. Dambjus uzcēla platākus un stiprākus. Jaunbūve prasīja lielus līdzekļus, kuru lielāko daļu sedza mūsu labvēļi, grafi Zībergi."237  (A.T.85)

Cīņā ar Neriņas rāvu, 1938.10.08 Brīvā Zeme
/../ plešas dūmakains plašums. Tagad tās Lieknas pļavas, kuras pārbagāti ar Tīreļa eļļaino rāvu pārplūdina Neriņas ūdeņi, kas palaikam apstājas tepat, nemaz līdz Babītes ezeram netikuši. Neriņas ūdeņi — babītiešu posts. Tikko uznāk lielāka lietus strāva, miegainā Neriņa izkāpj no savas lēpu lapām aizaugušās /../

Babītes ezers - Saliena, 1959.06.21 Padomju Jaunatne
K. Vētra -
Pa kreisi no uzbēruma agrāk pletās t. s. Lieknas pļavas, kas tāpat kā Babītes ezers ir sena Lielupes gultne Pļavas bija ļoti purvainas, jo pavasaros tās appludināja Babītes ezera ūdeņi, ūdens līmenis Babītes ezerā ir tikai 13 cm augstāks par jūras līmeni, tāpēc, pūšot ziemeļu un ziemeļrietumu vējiem, ezerā pa Spuņupi vējš sadzen jūras ūdeni. 1924. gada pavasarī ezera līmenis pacēlās pat 2,24 m virs normālā un ezers appludināja plašu apkārtni. Purvainā zemiene tagad pārvēr-tusies līdz nepazīšanai. Staignās pļavas ar aso grīšļa zāli nomainījušas auglīgas druvas un leknas pļavas.

Kā pamazināt ūdens plūdus plašākās upju un strautu ielejās?

1926.02.03 Zemkopis 

Pagājušais rudenis bija lietains, gandrīzi līdzīgs 1923. gada
rudenim. Bagātīgie nolijumi pārplūdināja zemākās vietās daudz pļavu, sevišķi tādas, ar neizdevīgu zemes virsmas kritumu un sliktiem notecēšanas apstākļiem. Lai upes, strautus un galvenos novad-grāvjus uzturētu kārtībā, pa kara laiku gandrīz nekas nav darīts, tamdēļ daudzi no tiem stipri aizsērējuši, aizau-guši kokiem un krūmiem, un nespēj vairs uzņemt bagatigo nolijumu ūdeņus; tie paceļas tad pāri krastiem, pārpludina apkārtējas pļavas un ar laiku tās pārvērš par purviem.
Vainīga pie tam ari nolijumu nevienmērība jeb sadalīšanās pa atsevišķiem laika posmiem. Visbagātīgākie nolijumi, kuri saceļ vasarā lielus plūdus Latvijā, ir jūlija un augusta mēnešos, t. i. ap siena pļaušanas un savākšanas laiku. Par šiem diviem mēnešiem tie iztaisa 1/2 no visa gada nolijumiem. Novērots, ka dažreiz vasarā tik stipri līst 2—3 dienas no vie-tas, ka šinī īsā laikā, nolīst viena desmitā daļa no visa gada nokrišņiem. Bet vislielākie plūdi arvien pavasaros, sniega kušanas laikā, kad notek pa zie-mas mēnešiem uzkrājušies nokrišņi. Turpretim vismazāk nokrišņu ziemas un pavasara mēnešos. Ari taisni augu augšanas laikā līst dažkārt tik maz, ka augiem daudzreiz trūkst vajadzigā mitruma.
Tā tad siena pļaušanas laikā pie mums bieži vien līst pārak daudz, turpretim augu augšanas laikā ļoti maz, tamdēļ skaidrs, ka šī nolijumu nevienādā sadalīšanās vien jau kaitē Latvijas lauksaimniecībai, jo siena ražas bieži paliek nesavāktas; nopļautā un nenopļautā zāle mirkst un pūst uz vietas, ja par  kulturtechniskiem  aizsarglīdzekļiem pret šādiem ļauniem apstākļiem nav gādāts. Kā tāļakie cēloņi, kas palielina plūdus, uzskatami pa daļai ari nevienādie upju un strautu kritumu apstākļi, kā to augš tā ari vidus- un lejas daļās. Upes un strauti izceļas pa lielākai daļai kalnaiņās vietās, kur ūdenim samērā lielāks kritums un spēks. Tur ātri tekošais ūdens nes sev līdzi, sevišķi plūdu laikā, samērā daudz grants, smilts, oliņu, dūņu, kā ari lielākus akmeņus. Upju un strautu vidus- un lejas daļās, kur ielejam jau samērā mazāks kritums, ūdens tecēšanas ātrums samazinās un no upju augšdaļas nestā grants, smilts, oliņas u. t.  t. nosēžas turpat, aizsērējot ar laiku upju gultnes. Ja neko nedara, lai uzturētu kārtībā ūdeņu tecēšanu, tad upēs un strautos iesāk augt visādi ūdens augi, krūmi un koki, kuri tāpat pamazina ūdens notecēšanas ātrumu un veicina upju gultņu aizsērēšanu. Ari pārmērīga meža izciršana upju un strautu apkārtnē veicina nolijumu nevienādu notecēšanu, ja negādā par cirtumu rūpigu apaudzešanu ar jaunu mežu. Pastiprinot mežu izciršanu, radisies ari ar laiku vēl lielāka nolijumu notecēšanas starpiba: lielāka lietus un sniega ūdeņi ātri notecēs, plūdu briesmas lietus laikā pieaugs, bet ūdens pietrūks upēs sausā un augu augšanas laikā.
No sacītā pietiekoši skaidrs, cik lielā mērā valsts labklājiba atkariga no kārtigas ūdens saimniecibas. Zemkopji un ari valsts daudz cieš no abiem ļaunumiem — augsta ūdens stāvokļa siena pļaušanas laikā zemās pļavās un zema ūdens stāvokļa sausā un augu augšanas laikā. 
Lai rāditu, cik lieli zaudējumi cēlušies no ūdens plūdiem, pievedišu tikai dažus skaitļus. Tiešais zaudējums, piemēram, kuru nodarijuši ūdens plūdi 1922., 1923. un 1924. gadā Lubanes ezera apvidū pļavās, ganibās un pa daļai uz laukiem, iztaisa pēc savāktām ziņām ap 2,7 miljonu latu, pie kam no apm. 70.000 hektāru lielas platibas tieši cietuši apm.ss. 0 0 0 hektāru un pārējie—netieši. Bez šīs lielās zemes platibas mums Latvijā ir vēl daudz tādu vietu, kuras tāpat stiprā mērā cieš no pārmēriga slapjuma, piem., Bauskas apriņķī pļavas pie Misas upes, starp Vecmuižu un Stelpes muižu, Liepājas apriņķī Durbes, Tadaiķu un Dupļu pļavas pie Durbes ezera, Ventpils apriņķī pļavas pie Užavas upes un Ķirbu purvs , Rigas apriņķī pļavas pie Lobes ezera un daudzas citas. 
Visi ūdens plūdu nodaritie zaudējumi mums nopietni atgādina, stāties pie to uzdevumu atrisināšanas, kas novērš vai vājina plūdu briesmas, jo šie zaudējumi ik gadus pa līt azi n a tau i n s un valsts baga -tibu. 
Daudzi vec- un jaunsaimnieki jau apvienojušies meliorācijas sabiedribās un atjaunojuši vaj izrakuši pa jaunu vietu kopē-jus galvenos novadgrāvjus. Pēc Zemkopibas Ministrijas ziņām, pagājuša gada nosprau-sti galvenie novadgrāvji pavisam 264 kilometru garumā un izrakti grāvji ar valsts pabalstu 217 kilometri gari. Pie tiem vel jāpieskaita grāvji, ko no-sprauda pa visu Latviju privātie zemes kultūras biroji. Jautājums nu tas, kādu iespaidu atstās tāda grāvju rakšana uz lejpusē esošām upju un strautu ielejam, ja ar laiku meliorācijas sabiedribu skaits pavairotos vēl daudz tādu galveno novadgrāvju izraktu. Tādu grāvju rak-šana, bez šaubām, atstās kaitigu iespaidu uz lejpus esošām, ne-nosausinatām upju ielejam, jo ūdens krājumi, kas notek pirmā nosausināšanas stadijā, t. i. pēc galveno novadgrāvju izrakšanas, kā rāda novērojumi, pavairojas pēc pēkšņām lietus gā-zēm vairāk, kā divkārtigi un tādā veidā pavairo plūdu briesmas. Tas pats ari sakāms par upju un strautu regulēšanu, t. i. izvelkot tos taisnākus, ar ko ūdens ceļš ievērojami paīsinās, ūdens notecēšanas laiks samazi-nās un ūdens ātrums paceļas. To katrs var saprast, ja 10 kilo-metru noiešanai vajadzigas 2 stundas, tad saīsinot ceļu uz 5 ki-lometriem vajadziga tikai 1 stunda, t, i. puse no laika. 

Paceļas jautājums, kā vislabaki novērst minētos ļaunumus? 
Pavasara plūdus pilnigi novērst būtu tikai retos gadijumos ietei-cami, jo pilnīga novēršana izmaksātu ārkārtigi dār-gi un bez tam atņemtu ari ar augu bari-bas vielām bagātam ūdenim iespēju ap-mēslot apkārtējās zemes. Tamdēļ te var galvenā kārtā runāt tikai par vasaras un rudens plūdu novēršanu. Abiem minētiem ļaunumiem — ūdens pārpilnībai un ūdens trūkumam — viens un tas pats cē-lonis: pārak ātra nolijumu notecešana. Tamdēļ visi līdzekļi, kas pielietoti pret pārak ātru nolijumu notecē-šanu, ari novērš ne tikai vienu no minētiem ļaunumiem, bet abus uz reizi. 
Protams, ar ūdens plūdu apkarošanu jāiesāk jau upju un strautu augšdaļā, — ļaunumu tā sakot izravējot ar saknēm. Ar ūdens uztveršanu jāiesāk jau augstāki eso-šos avotaiņos apvidos, aizkavējot un novilcinot nolijumu notecēšanu un pagarinot notecēšanas laiku. Liela loma šinī ziņā piekrīt mūsu mežiem, jo mežs ar saviem kokiem, sūnu un trūdu apsegu aiztur virs- un apakš-zemes ūdeņus tā, ka tie notek visgausaki, un ievērojami pagarina ūdens notecēšanas laiku. Šie apstākļi regulē ari upju un strautu apgādāšanu ar ūdeni: lielo nokrišņu ūdeņi nenotek uz reizi, īsā laika sprīdī, bet notecēšana norisinās ilgāki; plūdus tā pamazina un ūdens krājumi augu augšanas laikam pavairojas.
Zināma loma piekrīt šinī lietā ari lielākiem eze-riem un dīķiem, ar lielākām pietekam, jo šie ezeri uz-tver vienu daļu no pietekošiem ūdeņiem tik ilgi, cik tas vēlams,lai ūdens notecēšana kādu laiku novilcinātos. 
Tāļaki ka svarīgs līdzeklis ūdens plūdu pamazinašanai uzskatāma pļavu un ganību kultivešana , jo kultū-ras augi patērē daudz ūdens un pamazina, skatoties pēc zelmeņa biezuma, notekošā ūdens ātrumu. Reizē ar to šie augi veicina ari ūdens iesūkšanos zemē, ar ko no tekošo ūdeņu vairums sama-zinās un notecēšana novilcinās.
levērojama loma tekošo ūdeņu regulēšanā piekrīt ari  z e m e s d r e n e š a n a i (zemes nosausinašanai  ar segtiem grāvjiem), ja nolijumu notecēšanu ar drene-šanu aizkavē, novilcina un notecēšanas laiku pagarina, jo no-sausinatā zeme — izspiestam sūceklim līdzīgi — uzsūc daudz ūdens, līdz piesātinās. Drenetā zeme iesāk tikai pamazam atdot uzņemto ūdeni, kad, pēc ilgāka lietus, pilnigi pie sūkusēs un nevar vairāk uzņemt. Tā tad, zemi drenejot, ūdens plūdus pa daļai pamazina, bet pagarina ūdens pietecesanu no-tekas, strautos un upēs pa sauso laiku. Kalnainās vietas, t. i. strautu un upju augšdaļā, kur strautu dibena kritums samērā liels un tekošs ūdens aiznes, kā jau mi-nēts, daudz smilts, grants un t. t,, kuri nosēžas upju vidus- un lejasdaļas un paaugstina ar to upju dibenu, būtu jāiebūvē node-rigas vietās, un kur iespējams, aizspro s tojumi jeb pārgāznes, lai ar tiem, pēc iespējas, samazinātu notekošo ūdeņu kritumu, novājinātu ūdens spēku un ūdens kritumi koncentrētos tikai pie minētiem aizspro-stojumiem jeb pārgāznem. Kur upju gultnes aizsērējušas, aizaugušas un ari palikušas šauras, tur būtu ari jārūpējas par upju ūdens līmeņa pazemināšanu, t. i. par upju paplašināšanu un padziļināšanu, un kur tas vajadzigs, ari zināmā at-tāļumā gar abiem upju krastiem uzmetot aizsargu damb-jus ūdens plūdu ierobežošanai.
No izteiktā noskaidrojas, ka ūdens plūdu novājināšanai pla-šākās upju ielejās pielietojami sekošie svarīgie līdzekļi:
1) Rūpiga mežu kopšana. Izcirtumu apaudzešana ar jaunu mežu, tūliņ pēc meža nociršanas;
2) Zemes drenešana (nosausināšana ar segtiem grāv-jiem);
3) Pļavu un ganibu kultivēšana;
4) Pietekošo ūdeņu uzkrāšana lielākos ezeros un dīķos;
5) Aizsprostojumu jeb pārgāzņu iebūvēšana strautu un upju gultņu augšdaļā kritumu novājināšanai un to koncentrēša-nai minētos aizsprostojumos;
6) Upju un strautu regulēšana, kas savienota ar ūdens līmeņa pazemināšanu, gultnes paplašinot un padziļinot:
7) Aizsargu dambju uzmešana vajadziga attāļumā gar abiem upju krastiem, kur tas būtu vajadzigs.
Visi uzskaitītie meliorācijas darbi būtu no valsta puses stipri pabalstāmi, jo racionela upju un strautu ieleju nosau-sināšana un kultivēšana, kā ari ūdens no-tecēšanas regulēšana plūdu novēršanas nolūkos, tik-lab lauksaimniecībai, kā ari vispāri mūsu valstij, ir tuvā- kais solis uz labklājību.                                             Inž. Dž. Vitte.

TAM NAV KO PIEBILST, lieliski un jau SEN; tepat Latvijā!?


Pali pavasarī Lielupē, Gaujā, Aiviekstē, Piksterē, Krievupē, Mazā Juglā, Starpiņupītē...Divu gadsimtu laikā radušies iemūžinājumi. GRĀMATA Gadsimta katastrofas Latvijā, Gaitis Grūtups, 1999; pie /vidrūpe/plūdi/ fragmenti

1902. gada Pēterburgas avīzes -

Gruhti ir bijis wiņeem anveenu, bet schogad şewischki gruhti. Mauroja pawaşar' gowis, blehja aitiņas, ganos praşidamàs,-— bet kur tu wiņas laidişi: uz ganibam uhdens — ka balts ween kaujas. Un tà palika dazcham labam şaimneekam lopi kuhtî wişu waşaru. No şeena ar neka neiznahca: zahli pļawâs noehda asari un raudas. Paraudaja, paraudaja dazcha laba muhsu mahte, bet beidzot tomehr kustoņus pahrdewa. Kà tiks pee jauneem, — Deews to zin. Ja, tahdu postu nes mums Lubanes ezers. Un tà tas gadu no gada. Agrak' laikôs leelee pawaşara pali (pluhdi) uznahca daudz retak. Witebskas mezchosS şneegs kusa pamazitem, uhdens paşpehja notecet. Tagad augşchâ mezchi izcirsti, purwji sagrahwoti; sneegs, kad kuhst, tad kuhst uz reizes; uhdens saceļas tik augsti, ka dazcham saimneekam pa pagalmu jastaigà — ar laiwu Kur Alūksne, kur Wiļaka (Marinauze), kur Rehzeknei, Ludzai gals, — wişi uhdeņi no tureenes şapluhst Lubanes ezera dobumâ un un war notecet juhŗâ weenigi pa Aiweeksti caur Lubani. Tadehļ uhdens stahw un nenokrihtas pahri Jahņeem. Kas tur tihrumâ war izaugt, kahda zahle pļawâs, ganibâs, - weegli eedomatees. Lai nowehrstu şcho ļaunumu, tad tam jaķeras pee paşchas şaknes.

Tā lūk, visi plāni jau sen skaidri!


Mārupītes  "paliene" Ojāra Vācieša ielā pie Uzvaras parka Rīgā, 2010.jūlijs. Vai redzam Rīgas Domes vietnē applūstošās ielas!?

foto Vita Strautniece

Kā atšķiras PALI un PLŪDI; kad rodas plūdi un kādi tam cēloņi; latvieši sadzīvo ar plūdiem; katastrofālākie gadījumi mūsu krastos; Par to tālāk ! TAVI PLŪDU PIEDZĪVOJUMI?!

Ūdens plūdu labie darbi

Tagad protams gudrākais būtu sadzejot par plūdu nozīmi dabā. LieLā pLūdu nozīme...

Mūsu civilizācijas atkritumus noskalo un aiznes prom no acīm!

Kad mēs bērnībā sākām tīrīīt mazās upes, radās milzums praktisku neskaidrību. Jaudas toreiz bija nelielas, mūsdienīgi motorzāģi tikai sapņos rādījās, un izcelt no upes milzīgus bluķus bija nereāli. Tad Pēteris Cimdiņš, mūsu lielais padomdevējs, zemnieciskā vienkāršībā pateica risinājumu - viss lai paliek kur sazāģēts - pavasarī straume aiznesīs...! Atlika izdomāt līdz kurai vietai ļaut nest, un tur savākt malkā.

Daugavas <Pikstere; foto: Gatis Pāvils wondermondo.com.

GRĀMATA Gadsimta katastrofas Latvijā, 1999. g., Gaitis Grūtups, Jeb plūdu UN palu 20. gadsimta antoloģija

Plūdi Daugavā 18 lpp., Kā zivis noēda govīm ganības 33lpp.; Tāda slapja 1928. gada vasariņa..., 35. lpp

Divdesmit lapaspusēs appētīti lielākie plūdi, ar smagākajām sekām. Tādi kur zaudējumi skaitāmi miljonos pirmskara LATU (!), kad piemēŗam lietavu rezultātā visā valstī tiek ievākta tikai puse vajadzīgās maizes...

Gaujas lejtece

Šķiet vēsturiski Lielie plūdi pārdzīvoti 1856. g. decembrī, kad viss apgabals ticis ar ūdeni apklāts 7 werstis platumā;

Nākamreiz lietavas 1869.g. jūlijā izmērcē labību;

Tilti izpostīti 1888.g. pavasarī, virs ūdens tikai Ādažu muiža;

Spēcīgs lietus gāziens 1930. g. strauji paceļ līmeni, straume iznes tačus, un glābjot zvejas rīkus iet bojā viens zvejnieks;

Pavasara pali 1941.g. kļūst dramatiski, jo Gaujas mutei priekšā ledus kalni. Pārrauta šoseja un skola atcelta uz nedēļu;

1989. pavasarī ledus sapriežas parastajā līkumā pie Cēlājiem, liekot vecākiem ļaudīm atcerēties "tos bargos plūdus".

Vasaras plūdus sagādā lokālas vietējas lietusgāzes. Tādas ir bijušas bet vai būs turpmāk? Tomēr īpaši izcēlies 1928.g.

Lietus turpinājās visu maiju, mēneša beigās pieņemdamies vēl spēkā. Sabilē un tās apkārtnē lietus gāze pārplūdināja Abavas upi, kur ūdens 20. maijā bija jau 3 mtr. virs normas. 23. maijā lietus gāze ar krusu pārplūdināja Daugavpili, nodarot lielus postījumus ziedošiem augļu dārziem. Turpretim visus Vasaras svētkus lija lietus Zemgalē, sakarā ar ko Lielupes baseina upes pārplūda vairāk nekā pavasari ledum ejot. levērojami plūdu postu palielināja vēl tas, ka upēs izjukušie plosti radīja sastrēgumus, aizsprostojot tās vietām līdz dibenam un apdraudot tiltus. Tāds sastrēgums radās jau maija pirmajās dienās Ventā pie Kuldīgas tilta.

Pilnu tekstu lasi - periodika.lv, Burtnieks Nr.7, Melita Baltā, Laika apstākļi Latvijā 1928. gadā un to saimnieciskās sekas.

LEDUS SASTRĒGUMI LIELUPĒ A. Pastors DVK 1976

Zemgales līdzenuma upe Lielupe ar savu īpatnējo hidroloģisko režīmu ievērojami atšķiras no citām Latvijas upēm. 119 km garajā tecējumā tās kritums ir tikai nedaudz lielāks par 10 m, turklāt šie 10 m ir jau pirmajos 19 km no Bauskas līdz Staļģenei. Tāpēc pēdējie 100 km līdz jūrai ir gandrīz bez krituma, upes dibena atzīmes šai posmā atrodas zem vidējā jūras līmeņa. Visas ūdens līmeņa svārstības, kas notiek Rīgas līcī, iespaido arī Lielupes ūdeņu cirkulāciju un līmeņa svārstības. Arī pavasara ledus iešanas sezona Lielupei veidojas īpatnēji. Vidēji un sevišķi bargās ziemās Lielupē veidojas lieli ledus sastrēgumi, ceļas ūdens līmenis, applūst plašās zemās palienes, kolhozu lauki un pat apdzīvotas vietas. lemesls ledus sastrēgumiem Lielupē ir ne tikai tādi parasti ledus sastrēgumus veidojoši apstākļi kā gultnes strauji pagriezieni, sēkļi, salas un upes sašaurinājumi  vai padzi-Jinājumi, bet arī tāds loti svarīgais apstāklis, ka Lielupe tek no dienvidiem uz ziemeļiem un ka ledus iešana, tāpat kā lielajās Sibīrijas upēs, vispirms sākas upes augšdaļā, kur sniegs nokūst ātrāk. Pēc tam ledus uzlūšana pamazām pārvietojas lejup pa teci. Tādējādi Lielupē vienmēr lejpus posma, kur sākusies ledus iešana, ir spēcīgs šķērslis — neuzlauzta ledus sega. Tāpēc arī ledus upes lejtecē iet vidēji par 13 dienām vēlāk nekā augštecē — Bauskas rajonā. Vidēji ledus iešana pie Bauskas sākas 15. martā, posmā Staļģene—Jelgava 25. martā, bet lejpus Kalnciema — pēc 28. marta. Apstrādājot daudzu gadu gaitā uzkrātus Lielupes aizsalšanas un ledus uzlūšanas datus un salīdzinot gadsimta sākuma un pēdējā laika datus, redzam, ka gan upes aizsalšana, gan ledus iešana pavasarī gadsimta pirmajā pusē sākusies vidēji par 6—B dienām agrāk nekā tagad, t. i., ziemas sezona bijusi apmēram tikpat gara, bet tagad beidzas nedēju vēlāk.

Mežotnes apkārtnē, foto: V.Spundiņš.

Atsevišķos gados ledus sastrēgumi Lielupē bijuši tik spēcīgi, ka to iespaida upe vairākkārt mainījusi savu stāvokli, sevišķi grīvas posmā. Pēc vēsturiskiem materiāliem var spriest, ka agrāk Lielupe pa tagadējo Buļļupi ietecējuši Daugavā — bijusi tās pieteka. Ir ziņas, ka 1697. gadā pie ietekas Daugavā izveidojies liels ledus sastrēgums un apmēram 3 verstis no Daugavgrīvas noticis caurrāvums uz jūru. Šīvieta vēlāk aizsērējusi, bet plānos vēl tagad labi saskatāma. 

1755. gadā lielos plūdos noticis otrs caurrāvums 9 verstis uz dienvidrietumiem no Daugavgrīvas. Šī tad ari ir tagadējā Lielupes grīvas vieta. Lielupes lejasdaļā uzmanību piesaista Majoru cilpa. Upe te dziļi iegrauzusies kreisajā krastā un atrodas tikai dažus simtus metru no pludmales. Ja Lielupes krasts šai vietā nebūtu mākslīgi nostiprināts, ļoti iespējams, ka šeit būtu izveidojusies jauna upes ieteka jūrā. Lielupi var sadalīt 6 posmos, kur ledus sastrēgumi veidojas diezgan regulāri. Pirmais rajons ir lejpus Bauskas Viens no rajoniem, kur Latvijā pavasarī visagrāk sāk iet ledus, ir Mūsa pie Bauskas. Parasti šis ledus sastrēdz Mūsas un Mēmeles satekā pie Ķirbaka salas u. c. salām. Otrais rajons ir Mežotne. Pie Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas upe kļūst platāka, un tāpēc straume te zaudē ātrumu. Tas ir iemesls, lai veidotos ledus sastrēgums. Te tas gan neturas ilgi: parasti tai pašā dienā ledus noslīd līdz Grāvendālei, kur upes gultne krasi sašaurinās. 
Trešais rajons ir Staļģene. Te sastrēgumi veidojas gan upes sašaurinājumā pie Salgales, gan pie Garozas ietekas. Staļģenes posmā sastrēgumi turas diezgan ilgi, un tad pārplūst gan upes palienes, gan kolhozu pļavas un lauki. Tā kā no augšas nākošās ūdens masas pa palienēm apiet sastrēguma ledu, spiediens uz to gultnē aug lēnām, un sastrēgums te var saglabāties vairākas diennaktis. Jāaizrāda, ka izstrādātā kompleksā Lielupes regulēšanas shēma paredz upi vairākos posmos ieslēgt dambjos. Tādi jau izveidoti pie Garozas ietekas, un tāpēc daļa platību, kuras agrāk applūda, tagad no plūdiem ir pasargātas. Ceturtais rajons ir Jelgavas posms. Augšpus pilsētas sastrēgums var izveidoties pie Pūcīšu salas vai upes sašaurinājumā augšpus Teteles. Sastrēgums dažreiz veidojas arī pie Jelgavas dzelzceļa tilta. Tomēr šie sastrēgumi nesaglabājas ilgi. Jelgavai draud applūdumi, ja sastrēgums izveidojas lejpus pilsētas Driksas salas lejasdaļā vai pie Melnā ezera iztekas, kur strauji aug dziļums un līdz ar to mazinās straumes ātrums. Dažreiz šis sastrēgums noslīd līdz Svētes ietekai vai pat Valgundei. Tad applūst plašās Svētes un Lielupes palienes, lai gan arī šeit ar dambjiem un polderiem dabai jau atkarotas lielākas pārplūstošās platības. Nākamais sastrēguma posms ir Kalnciema rajons. Te sastrēgums bieži veidojas uz Kaiģu vai Kalnciema sēkļiem. Lejtecē sastrēgums bieži veidojas Slokas rajonā vai nu augšpus Slokas uz Jāņraga sēkļa, vai lejpus pilsētas krasajā pagriezienā pie Mežzara salas. Ja pie Slokas izveidojas sastrēgums, tad parasti uzstādinātās Lielupes ūdens masas un pa daļai arī ledus pa Gati ieplūst Babītes ezerā, no kura lejpus Slokas pa Spuņņupi ūdens atkal plūst uz Lielupi. * 
Lejpus Slokas posma sastrēgumi veidojas reti, jo parasti šeit ledu pavasaros mākslīgi uzlauž. Arī pašā Lielupes grīvā, lai gan dziļumi te nelieli un Rīgas jūras līcī bieži vēl saglabājas malas ledus, sastrēgumi neveidojas, jo siltākie palu ūdeņi parasti izgrauž brīvu ceļu ietekai jūrā. Apskatāmajos posmos sastrēgumi visbiežāk veidojas Staļģenes posmā — 90%, pie Mežotnes — 80%, pie Bauskas — 73%, pie Jelgavas — 67% no visiem pavasariem. Sastrēgumi mazāk atkārtojas Lielupes lejtecē pie Kalnciema un Slokas. Tomēr vidēji arī šeit tas notiek katru otro gadu. Sastrēgumu šeit mazāk arī tāpēc, ka ledu šai posmā bieži mākslīgi uzlauž. Apstrādājot minētos datus, var izdarīt dažus secinājumus. Vispirms jāatzīmē, ka sastrēgumu varbūtīgums nav atkarīgs no ledus biezuma. Ledus struktūrai gan ir ietekme: ja saules un nokrišņu iespaidā tas zaudējis caurspīdīgo kristālisko struktūru un izburbējis, tad sastrēgumi ir mazāki, pastāv īsāku laiku un likvidējas, kad uzstādinājuma līmenis ir zemāks. 

Galvenais faktors, kas nosaka ledus sastrēguma veidošanos, ir ūdens līmeņa celšanās intensitāte. Tā, piemēram, pie Staļģenes sastrēgums veidojies vienmēr, kad ūdens līmenis pirms ledus iešanas cēlies vairāk nekā 25—30 cm diennaktī. Ja palu ūdeņu pieplūde bijusi neliela un ūdens celšanās nav pārsniegusi minēto intensitāti, Staļģenes rajonā ledus sastrēgumi neveidojas. Šī optimālā ūdens līmeņa celšanās katram Lielupes posmam ir citāda. Piemēram, pie Bauskas tā ir 20—25 cm, pie Mežotnes un Staļģenes — 25—30 cm, Jelgavas posmā — 15—20 cm, bet pie Kalnciema un Slokas — 10—15 cm diennaktī. 
Lielupes ledus sastrēgumi var nodarīt ievērojamu postu tautas saimniecībai. Piemēram, 1951., 1956 v. c. gadu lielajos plūdos Lielupes krastos applūduši vairāk nekā 4000 ha sējumu, vairākas ielas, mājas un pat rūpniecības uzņēmumi Jelgavā un citās apdzīvotās vietās. Tāpēc = ledus sastrēgumu prognozēšanai atsevišķos Lielupes posmos ir ļoti liela nozīme. Ņemot vērā sniega rezerves baseinā, to kušanas un prognozētā ūdens līmeņa celšanās intensitāti, pa daļa; var noteikt sastrēguma vietas līmeņa pacēlumus, lai plūdu komisijas savlaicīgi varētu sagatavoties un novērst lielākus zaudējumus. 

L. Juglas >Krievupe Garkalnē; foto: Viesturs Vintulis

Baltijas Vēstnesis1894.01.31

No Walkas raksta .Rig. Tgblattam": Janwaŗa '
beigâs pluhduS peedzihwot, taS teescham reti atgadas,
un tomehr taS 26. janw. Walkâ notika. Deenu agraki
şneegS bij stipri şnidzis un minetâ deenâ peepeschi
sahka kust un leetuS ilgaku laiku lija, kaS sneega
pulku isnihcinaja. UhdenS uz eelàm bij wairak zollu
augstS. KonnaS strauts bij leeliski uspluhdiS un uh=
denS strahwa wareni pa to şchņahkdama dewàs uz
preekschu. UhdenS cehlàS pahr scha citadi meerigà
strauta krasteem, pahrpludinaja zemas weetaS un wai-
rak strauta tiltuS. Ne ween pagrabos, bet ari da-
zchos dzihwokļos uhdenS eelauzàS un padarija zaude-
jumuS. Kahdâ dzihwoklî eedzihwotajeem wajadzejis
şakahpt uz galdeem un krehşleem, lai nebuhtu jastahw
uhdenî; kahda cita dzihwokļa eedzihwotajeem bijiş
steigşchuS jaizkahpj pa logu laukâ, lai izglahbtoS no
eepluhstoşchà uhdeņa.

http://ldf.lv/lv/article/pludi-klust-postosaki-ko-daram-nepareizi-lielbritanijas-rugta-pieredze

SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU

Senā Rīga Daugavas plūdos              A. Caune

Nav nejaušība, ka mūsu republikas lielākā pilsēta Rīga izaugusi tieši Daugavas krastā. Daugava kā svarīgs ūdensceļš gadsimtiem ilgi veicinājusi tirdzniecības un rūpniecības atīstību, tā jau sirmā senatnē devusi Rīgai iespēju būt par svarīgu tirdzniecības ostu. Tomēr reizi gadā — palu laikā — upe kļuva par rīdzinieku ienaidnieci un centas iznīcināt it visu savos krastos. Par to stāsta senraksti jau no  XIV gs. Tā viena no pirmajām rakstītajām ziņām atrodama Vartberges hronikā, kur minēts, ka 1363. g. aprīlī, ledum ejot, bijuši lieli plūdi un pie Rīgas nav bijis pieejas. Ir ziņas, ka 1615., 1770., 1771. un 1867. g. Daugava aptecējusi ledus barjeru, kas radusies pie Doles salas, un pa zemieni gar Salaspili ietecējuši Juglas ezerā un no turienes jūrā. Tomēr daudz lielākas rūpes Rīgai radās, ja ledus kalni sablīvējās pie Daugavas ietekas jūrā, jo tad draudēja applūst pati pilsēta. Viena no vecākajām Rīgas hronikām, t. s. Padēla hronika, stāsta, ka šādi plūdi bijuši 1562. g. 1. IV, 1578. g. 3. IV, 1590. g. 13. IV, kad noslīkuši daudzi cilvēki, aizgājuši boja lopi un līdz ar to nodarīts liels posts visai pilsētai. Bodekera hronika piemin plūdus 1597. g. 6. IV, kad ledus pie Rīgas nostāvējis līdz pat 19. IV un ūdens sācis plūst pa cietokšņa kanālu gar Smilšu un Jēkaba vārtiem uz priekšpili. Tas aiznesis 5 tiltus un norāvis Jēkaba torņa zilo cvingeru. 1649. g. ūdens pārplūdinājis visu priekšpilsētu, ne tikai galīgi nopostot daudzas mājas, bet arī aiznesot pusi no Kubes kalna. Ļaudis tad glābušies kokos un uz ēku jumtiem. Vienīgais aizsarglīdzeklis pret plūdiem pilsētai bija tās vaļņi. Pavasaros pirms ledus iešanas pilsētnieki aizvēra pilsētas vārtus, tos papildus nostiprināja un ar bažām vēroja nemitīgo ūdens līmeņa celšanos Daugavā un ledus kalnu virzīšanos gar vaļņu malām. Augstās vaļņu joslas gan neļāva ūdens straumei ieplūst pilsētas ielās, dzīvojamos namos un noliktavas, tomēr priekšpilsētu neaizsargāja. Katru pavasari daudzas ielas šeit pārplūda, un priekšpilsētas koka mājas mirka ūdenī. Tomēr arī pilsētas vaļņi nebija pietiekami drošs aizsargs pret plūdiem. Tā pēc 1708./1709. g. bargās ziemas, kad aizsala visa Baltijas jūra un ledus biezums Daugavā sasniedza 1,73 m, uznākot straujam atkusnim, 6. aprīlī upē sākās ledus iešana. Jūras līcis tad vēl bija klāts ar ledu, tāpēc ūdenslīmenis Daugavā strauji cēlās un ledus ar milzīgu spēku sagrāva pilsētas vārtus un pārplūdināja visu pilsētu. Zemākajās ielās ūdens sniedzās pāri cilvēka augumam. Bijušās Doma baznīcas sienā iestiprinātā piemiņas plāksne liecina, ka ūdens tad pacēlies 4,68 m virs jūras līmeņa. Bija applūdināta visa Pārdaugava, salas, citadele un pilsēta līdz pat Kubes kalnam. Ūdens līmeņa pazemināšanās sākās tikai 18. aprīlī. Daudz posta šie pali nodarīja arī tirgotāju kuģiem, kuri 1708. g. rudenī, uznākot pēkšņam salam, bija iesaluši Daugavā un kurus biezais ledus neļāva pavasarī atbrīvot no sava gūsta. Palos 14 no tiem ledus saspieda un iznīcināja, daudzus iznesa jūrā vai uzsvieda uz sēkļiem un sabojāja. Rīdzinieki no pilsētas vaļņiem un namu jumtiem varēja vērot, kā Daugavas ledus nes no upes augšgala uz jūru daudzas koka mājas ar cilvēkiem uz jumtiem, bet nespēja neko tiem līdzēt. Posts, ko Daugava palu laikā nodarīja Rīgas apkārtnei, lika rīdziniekiem domāt, kā apvaldīt untumaino upi. XVII—XVIII gs. Daugavu sāka iežogot ar dambjiem. Tādējādi Rīgas priekšpilsētas varēja pasargāt no palu briesmām un krastu izskalošanas un upe kļuva šaurāka, straujāka un ostas rajonā vairs  nenogulsnēja līdzi atnestās smiltis.

Vecākais Rīgas dambis bija Inča dambis, kas atradās tagadējās Maskavas ielas rajona. Vēlāk dambji tika celti Pārdaugavā gar Daugavas krastu un citur. Tomēr tie bija par vājiem, lai savaldītu Daugavas palu spēku. Dambji vairākkārt tika pārrauti un noskaloti. Tikai XIX gs. beigās Daugavu izdevās ierobežot ar pilnīgāku dambju sistēmu. Bez tam pavasaros šai laikā ledus segu no Daugavgrīvas līdz Doles salai salauza ledlauži, neļaujot upes lejtecē rasties sastrēgumiem. Tomēr minētie pasākumi ne vienmēr nodrošināja pilsētu pret plūdiem.. Tā, piemēram, pēc 1928./1929. g. bargās ziemas, kad pilnīgi aizsala Rīgas līcis, aprīļa pirmajās dienās Daugavas ietekā tika sadzīti augsti ledus kalni, kas traucēja palu ūdeņu un upes ledus iziešanu jūrā. Tāpēc ūdens līmenis Daugavā /pacēlās 2,8 m virs jūras līmeņa un applūdināja zemākas ielas Pārdaugava, Sarkandaugava un salās. Radikāli novērst Daugavas pavasara palus varēja, tikai mainot upes noteces režīmu. Pirmais šāds pasākums bija Ķeguma spēkstacijas izbūve. Tā plūdu iespējas pie Rīgas gan samazināja, bet ne pilnīgi novērsa. Tikai izbūvējot Daugavas spēkstaciju kaskādi (Pļaviņu hes, Ķeguma hes, Rīgas hes), upes enerģija tiks pilnīgi pakļauta cilvēka varai, būs novērsti postošie pavasara pali visa upes garumā un Daugava visu gadu paliks savos krastos. Līdz ar to pilsētas būvniecībai ir atdotas lielas zemes platības. Visas Daugavas salas un piekrastes zemās pļavas šodien iekļaujas pilsētas apbūvē.


 SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU

Šeit es un Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība. A.L.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .