Upe kļūst par fermu...

Un pieaug pilna ar zāli kuru nekur likt. Tikai rau, maz to zivju sugu kuras grib zaļumus ēst. Un tās govis mazās arī netiek krastus izplūkt, kur nu par kazām, cik tad tām vajag! Ne ar izkapti kāds stiepsies kur traktoriņš netiek... Bet upe aizaug. Un pieaug tik, ka ūdenim vietas sāk trūkt, tad upe uztūkst. Tad gan mēs pamanam ka vairs nav labi, bet upe jau pilna un iet pāri malām. To ka upe jau sen kā pilna ar fosforu, kāliju, slāpekli, to skolā nemācīja. Bet tas izšķīdušais veļas pulveris tur palika lai audzētu meldrus un niedres. Te nu mēs esam... pašu radītā muklājā.

Latvijas upju tūkstošos vairumam liga aizaugt. Kur vien cilvēka mītne tuvumā. Un jo tuvāk lejtecei, jo stiprāk. Barības vielas uzkrājušās. Cēloņi masveidā likvidēti (fermas, aviācija, notekūdeņi), tomēr tagad tas viss jādabon ārā un prom. Bet tikai dažas, uz pirkstiem saskaitāmas tiek tīrītas, ravētas. Salacas un Svētupes savienojums, JAUNUPE manuprāt ir pirmā. Pionieris Andra Urtāna personā. Bauskas pusē jau sen kā entuziasts Valērijs Gabrāns. Ar to nepietiks lai vasaras otrajā pusē Saule iespiestos līdz ūdens slānim, un lai palos upe paliktu savos krastos.                                                                             FOTO: Kalngalē LANGA - protam labi palīdzēt upei aizaugt...pilnībā!

Raksts LA 2016.g. "Upes iegrimst aizsargjoslās" diskusijai - saite uz la.lv;

Svētes lejtecē rosās darbīgi ļaudis - Svētes atpūta.

Līvānu novadā "atklājums" - izrādās upe var aizaugt! - lasāma viena PDF lapa;

Jaunākā Latvijas upju tīrības karte Mangaļu dabas fonda gādībā radīta 2012.g. Labi apskatāma pdf failu veidā Tīra Latvija vietnē. Pētām kritiski! Radušās šaubas cik šis kartes saturs jauns...

Aizaugšana kā tāda nav jaunums. Lūk vēsturnieka J.Juškevica spriedums - Liekas pamatota doma, ka senos laikos vietā, kur tagad atrodas Limbažu pil sēta, atradies līvu ciems (pils) Lembselle, jeb Lemeselle (līviski nozīmē „plaša sala mežainā purvā") . Tajos laikos šo apgabalu apņēmuši lieli meži, purvi un tīreļi, Mežu ēnā upes un atrodošie ezeri toreiz bijuši daudz dziļāki un upes kuģojamas. Tā 18. gadu simtenī igauņu kara kuģi viegli iebraukuši pa Gauju līdz Turaidai, bet mazāki pa Svētupi iebraukuši Dūņu un Lielezerā, kuru tajā laikā sauca par Svētezeru. Dūņu ezera un Svētupes aizsērēšana sākusies ap 15. g. s. kad šai apgabalā ieceļojuši latvieši, līduši mežus, pārvēršot tos auglīgos tīrumos. Par Limbažu dibināšanu stāsta, ka 13. g. s., kad bijusi likvidēta igauņu sacelšanās, Rīgas dibinātājs bīskaps Alberts 1223. g. uzcēlis Limbažu pili pakalnā starp diviem ezeriem, kur agrāk atradies seno iedzīvotāju pilskalns. (1931.g.)

1887.g. No Neretas. Naw sen atpakaļ, ka no peenahcigas puses stingri uz to luhkoja, lai linus nemehrcetu muhsu upes; nepaklausigos tad sauca pee atbildibas. Şchahdai kahrtibai ir sawa nenoleedzama nozihme netikween ļauzchu wisp. weşelibas ziņâ. Wiņa aizsargà ari ziwju mazinaschanos, kurai par eemeslu war buht schahda uhdens sabojaschana. Schogad turpreti redzam muhsu Susejas upe schur tur samehrktus linu blahķus, kuri teescham nekahdâ ziņâ nenoderes upes uhdens tihrischanai. Jabrihnas, ka par schahdu gadijumu nowehrschanu wismaz tee neruhpejas. kureem waretu buht jo leela intrese gar zimju bagatibu un pawairoschanos. jo şchejeenes upes jau gadeem teek no muizchas ihpaschneeka iznomatas zwejai.

ŪDEŅU AIZSARDZĪBA PRET PIESĀRŅOŠANU 

A. Kumsāre 
Viens no iemesliem, kādēļ pagājušajā gadsimtā radās jauna zinātnes nozare — hidrobioloģija, bija tas, ka sakarā ar rūpniecības pilsētu augšanu un kanalizācijas ierīkošanu bija nepieciešams atrisināt arī jautājumu par pilsētu apgādi ar labu ūdeni un par rūpniecības un mājsaimniecības notekūdeņu izdevīgāku novadīšanu un likvidēšanu. Praktiski kopš seniem laikiem pilsētu notekūdeņi tiek ievadīti upēs, ezeros vai jūrās, jo izrādās, ka pēc zināma laika to ūdeņi atkal kļūst svaigi un nekaitīgi. Mēdz teikt, ka ir notikusi ūdens bioloģiskā paštīrīšanās. Prasmīgi izlietota ūdens bioloģiskas paštīrīšanas spēja ir ļoti svarīga pilsētu komunālajā saimniecībā, jo tā ļauj bez lieliem izdevumiem likvidēt pilsētu notekūdeņus. Tomēr dabiskos ūdeņus ar notekūdeņiem nedrīkst pārslogot, jo citādi tie zaudē paštīrīšanās spēju. Likums par dabas aizsardzību

paredz, ka virszemes un pazemes ūdeņos drīkst ielaist tikai iepriekš attīrītus notekūdeņus. Šim nolūkam ir izstrādātas normas, kuras jāievēro zivsaimniecībā, mājsaimniecībā un vispār sabiedriskā lietošanā esošo ūdeņu aizsardzībai. Zivsaimniecībā izmantojamie ūdeņi jāuztur skaidri, tiem jābūt bez smakas, garšas, virs ūdens nedrīkst būt naftas produktu vai tauku plēves. Jāraugās, lai piesārņotie ūdeņi nesaturētu slimību dīgļus, sevišķi zarnu slimību dīgļus. Ja speciālus pētījumus šajā virzienā nav iespējams veikt par piesārņošanas pakāpi ar fekālijām spriež pēc zarnu nūjiņas (Bacterium colij daudzuma ūdenī jeb kolititra (vismazākā ūdens daudzuma, kurā vēl sastopama viena zarnu baktērija). Ūdeņos, kuros ievada mājsaimniecības un rūpniecības notekūdeņus, pārbaudes analizēs veic sanitāri epidemioloģiskās stacijas. Tās regulē arī ielaižamo notekūdeņu daudzumus.

Nepietiek ar to, ka upes vietā izveidots kanāls, vēl arī kociņi sagāzti lai sapūstot sagānītu augsni un lejākos ūdeņus... Daugavas > pietekas Sarjankas > Akmineica - Apalu-Neikšānu ceļa > pusē 2011, foto - Otīlija Kovaļevska

Laukos un provinces pilsētās sabiedriskie inspektori un ikviens pilsonis ir atbildīgi par to, lai dabiskos ūdeņus neatļauti nepiesārņotu. Jāraugās, lai ezeros un upēs netiktu mērcēti lini jo šajās vietās zivis un ari zivju barības dzīvnieki izzūd uz ilgāku laiku lai upēs un ezeros netiktu ielaisti iepriekš neattīrīti notekūdeņi, piemēram pienotavu notekūdeņi, kas satur piena tauku daudzuma'noteikšanas analīzēm izmantoto sērskābi. Pēdējā laikā sakarā ar pastiprinātu ūdensputnu audzēšanu jāuzmanās, lai nepiesārņotu apkārtnes akas. Ja gruntsūdens slānis ir caurlaidīgs, putnu mēsli no ezera gultnes var iekļūt akās. Jāraugās, lai ezeru līmeņu pazemināšanas gadījumos tiktu ievēroti projektos paredzētie līmeņi. Savā laikā neatļauti ir pazemināti daudzu ezeru līmeņi, tajā skaitā Ludzas, Rēznas un arī Usmas ezeros. Rezultātā tika iznīcinātas ūdensaugu joslas, kur koncentrējas zivju barības krājumi un atrodas arī zivju nārsta vietas. Stipri piesārņotos ūdeņus, kas tek cauri lielām pilsētām, nedrīkst lietot saimniecībā un peldēties tajos. Šai sakarā jāmin Daugavas lejasgals pie Rīgas, Sarkandaugava, Mīlgrāvis, Mīlgrāvja—Jaunciema rajons Ķīšezerā, TEC rajons Ķīšezerā, Liepājas jūras kanāls ar piegulošo Liepājas ezera galu u. c, kuru ūdens neatbilst sanitārajām normām.

J.Akuraters, Kalpa zēna vasara, -
Tie ir upes līči — acis tikko var pārredzēt zāļaino līdzenumu. Upe guļ dziļi mitrajos krastos, kalvām un niedrām pieaugusi un saules sasilusi. Melnie atvari klusi kā miroņa acs, tikai gar malām zied baltās ūdens lilijas atvērušās saulei. Cik viņu daudz! Kā balti tauriņi viņas ir starp zaļām lapām. Pār niedrāju lido siseņi ziliem spārniem. Viss plašums kā noslīcis bezgalīgā auglībā.
Es laižu melni braucamā vietā un pats pieceļos kājās. Bet upe ir izsīkusi, ūdens tikko iet pāri rumbām. Viss zālēm aizaudzis.

TĀ DZĪVĪBA, KAS ŪDENS PILIENĀ 

Rasma Liepa

Ūdenstilpju pašattīrīšanās. Kā šis process norisinās, kas to veic? Notekūdeņi (bieži vien daļēji attīrīti) vairumā gadījumu tiek iepludināti upēs, retāk ezeros. Ūdenstilpē tie atšķaidās, cietās daļiņas nosēžas, un tie sāk noārdīties — notiek ķīmiskas un bioloģiskas pārvērtības. Notekūdeņi ieslēdzas ūdens organismu (hidrobiontu) barības ķēdē, kas būtībā ari ir bioloģiska pašattīrīšanās. Barības ķēdes sākuma posms ir mikrobi, kas organiskās vielas uzkrāj savā organisma un līdz ar to padara tās pieejamas pārējiem hidrobiontiem. Un nākamais posms ir vienšūnas dzīvnieki, par kuru izplatību, dzīves veidu, fizioloģiju interese pieaug ar katru gadu. Lūk, infuzorijas — viena vienšūņu klase. Taču, kaut arī tos veido viena šūna, tie ir fizioloģiski veseli, patstāvīgi organismi. Pašas lielākas infuzorijas garums nepārsniedz vienu milimetru, tas ir ļoti maigs, caurspīdīgs, grūti saskatāms ķermenītis. Tomēr tā veic lielu darbu. Infuzorijas droši var saukt par ūdeņu sanitārēm, visefektīvākajām ūdeņu attīrītājām. Kaut gan tie ir dzīvnieki, kas mērāmi mikronos — 50—800 mikronu garumā, piesārņotas grunts 1 m 2 tās atrodas apmēram 4 miljonus lielā «karapulkā» un tāpēc ir varens spēks. Parasti ar dzīvniekiem sanitāriem saprotam kraukļus, lapsas un citus labi zināmus putnus un zvērus, kuri vai nu pilnīgi, vai daļēji pārtiek o bojā gājušiem dzīvniekiem un līdz ar to pasargā mūsu dzīves telpu no nevēlamām sekām. Tieši tāpat, tikai mikropasaulē, darbojas infuzorijas. Ūdens pilienā, skatoties mikroskopā, redzam virpotāju, kas jau daļēji sācis sadalīties, un tam visapkārt infuzorijas — kolepšus, kuri savā barībā izmanto atmirušos dzīvnieku audus. Šis skats stipri atgādina ainavas no filmām par Āfriku, kur šakāļi vai hiēnas plēšas ap savu guvumu. Infuzorijas ir kosmopolīti. Tās sastopamas visos kontinentos, gan saldūdeņos, gan jūtās, gan augsnē. Tik plašas izplatības pamatā ir t;:m piemītošā spēja veidot ap sevi cistu jeb apvalku, iestājoties nelabvēlīgiem apstākļiem (piemēram, pazeminoties apkārtējās vides temperatūrai) un spēja šo apvalku ātri nomest, mainoties apkārtējās vides faktoriem (piemēram, pieaugot mitrumam augsnē, palielinoties skābekļa daudzumam ūdenī). Infuzorijas nav anaerobi dzīvnieki, jo to dzīvības procesiem nepieciešams skābeklis. Taču visai bieži tās arī nelabvēlīgos apstākļos attīra ūdeni. Piemēram, lēni tekošos upju posmos, kur ieplūdina organiska m vielām bagātus notekūdeņus, piegrunts slānī veidojas anaerobi apstākļi, jo organisko vielu apskābekļošanai tiek patērēts viss ūdenī izšķīdušais skābeklis. Tā rezultātā aiziet bojā planktona un bentosa organismi, kas ir ļoti jutīgi pret gāzu daudzuma izmaiņām ūdenī, veidojas tā sauktā taksobā zona. Taču Paramecium, Frontonia un Prorodon ģints infuzorijas simbiozē ar zoohlorellām izdzīvo. Zoohlorellas apgādā infuzorijas ar skābekli, sakarā ar ko infuzorijas stipri savairojas, sasniedzot pat vairākus miljonus uz 1 m 2, jo ūdenī ir attīstījusies bagāta mikroflora, kas tām noder par barības bāzi, un līdz ar nepiemērotajiem apstākļiem pilnībā izzūd infuzoriju patērētāji. Tā infuzorijas iegūst svarīgu lomu ūdens pašattīrīšanas procesā. Tādā pašā veidā bezskābekļa vidē, kad, organiskām vielām noārdoties, izdalās sērūdeņradis, kas ir viens no lielākajiem dzīvo ūdens organismu ienaidniekiem, infuzorijas tiek galā ar ūdens attīrīšanu. Metopus un Caenotnorpha ģints infuzorijas barībā patērē sēra baktērijas, kuru šādā vidē ir daudz. Labvēlīgos apstākļos (pietiekama barības bāze, temperatūra, vides skābums utt.) infuzorijas spēj vienā diennaktī veidot vairākas paaudzes. Tāpēc tās izmanto par eksperimentāliem dzīvniekiem, lai pārbaudītu dažādu sārņvielu ietekmi uz dzīvnieku organismiem. Kā zināms, aerotankos notekūdeņi tiek attīrīti bioloģiskā ceļā. Te ekoloģiskajā sistēmā ietilpst dažādi heterotrofie organismi: baktērijas, vienšūņi, virpotāji un citi, kas veido tā sauktās aktīvās dūņas. Šo dūņu veidošanās procesā vienšūņi cits citu nomaina noteikta secībā: sākuma stadijās pārsvarā ir vicaiņi, tad seko brīvi peldošās infuzorijas, bet nobriedušās aktīvduņās jau sastop galvenokārt piestiprinājušās zvaniņinfuzorijas — visai reti sastopamus heterotrofus dzīvniekus, kas organiskās vielas savā organismā spēj uzņemt tieši no apkārtējās vides. Taču neaizmirsīsim: pildīdamas šo atbildīgo sanitāra funkciju, Infuzorijas veic arī otru lielu misiju — tās kļūst par barību makroorganismiem, tātad arī zivju mazuļiem, it īpaši attīstības sākumposmā.

Tāpēc nepieciešami tālāki pētījumi par infuzoriju nepārtrauktu kultivēšanu. Zinātnieki pat ieteic noslēgtā bioloģiskā sistēmā ražot infuzoriju masu cilvēka uzturam. Krasnojarskā L. Kirenska Fizikas institūta zinātnieki ieguva dzeltenbaltu paramēciju (tupelīšu) masu. kas satur 50% olbaltumvielu ar visām nepieciešamajām aminoskābēm. Degustējot domas dalījās — pēc garšas tā atgādinājusi gan vistas gaļu, gan sausu biezpienu, gan saulespuķu sēklas. Bet tā tomēr ir tālas nākotnes problēma.., Šodien vairāk domāsim par To, kas ir tie vienkāršie darbarūķi, kuri strādā, lai katrs ūdens piliens būtu tīrs un noderētu visai citai dzīvajai radībai.


SĀKUMS / SARUNAS / KARTE / ZIŅU PŪRS / LASĪTAVA / VIDRŪPE / SAZIŅAI / UZ AUGŠU

Šeit es un Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .