Divdesmit pirmais gadsimts, Europas vidiene, vairākas reizes apdzīvota un pamesta, tad atjaunota. Kādi gan šeit atklājumi - Latvija taču! Tomēr ar rūpīgu novadpētniecisku pieeju, kas izpelnās detektīva apzīmējumu, papildināmais neizpaliek.

Pirmās ierodas īsziņas - "šodien atklājām Gaujas kpiet. Vicupi un Ošupi, lp Dūņupi, Zālupīti, Vaiveli, medņupīti..." (09.11.2017.). Tādā garā katru nedēļu, biežāk retāk , bet nemitīgi.

---

"Čau! Labākais no savāktā: cepļa upe, pārpuce, čonkupīte, ežupe, lībīte, slāpe, riebīte, nesaulns strauts, cūku grāvis...". Citētais ir izcils piemērs, citkārt pietiek ar dažiem vārdiem, vienu nosaukumu. Mūsdienu kartēs varu nemeklēt, daži no minētajiem, skaidrs - atvasināti vai mīļvārdiņi, pārējie...?! Sākās ar Gaujai lielāko pieteku Piebalgā, kuras nosaukums visādīgi kropļots, tagad ir un paliks Tuleja. 11.11.2017. - "atklāju Tulejas Kp Zvirgzdupīti.... Tikām pietekas un pieteku pietekas ar saviem nosaukumiem samudžinātas līdz nejēgai. Tieši tā - kāds rūpīgi pacenties rokot un taisnojot, cits uzmērot un pierakstot. Tā ir sazīmēts murgains topogrāfisko karšu apjoms, sarakstīti ceļveži un pētījumi visbiežāk nepasakot (vai nesaskatot) notikušā sakarības. Kas tās tāda Kaģupīte - nu neatrodas pamatojuma Gaujas krastos - skaties kā gribi. Atrisinājums ir anekdotisks, piedāvāju pamēģināt katram pašam. Uzraksti minēto vārdu kiriliskiem burtiem, tad, kā tas pārceļams latīņu rakstībā (latviski). Sanāk, kas?..., sanāca Kazupīte?!

Tāpēc jau detektīvi strādā kā pārinieki (tikko sapratu!), viens saskata, uzrok, otrs izpēta. Pētīšana reizēm prasa arī gadus. Tad redzams, vai pirmais materiāls kārtīgi ievākts, liecības nofiksētas, pierādījumu dokumentēti. Tikai pēc pētījumiem arhīvos, bibliotēkā var secināt ka vācamas jaunas liecības, kādi pirmavoti palikuši. Un var aizrakties dziļumā vairākus gadsimtus, pat līdz 13... Jā gan, lai arī šķiet baisi tālu. Livonijas chronikā ir divi duči vietu nosaukumu, taču līdz ko Daugavas lejtecē sāk eiropeiski tirgoties, sāk arī pierakstīt darījumus. Un protams fiksēt dokumentos salaupītos īpašumus, veidot dzimtas vēsturi. Tā arī parādās mazu upīšu nosaukumi kā robežu līnijas, orientieri. Un saglabājas kaut kādā veidolā līdz mūsdienām. Piemēram kā Kurzemes un Vidzemes robeža pie Ķekavas, mūsdienās Titurga. Tās ieteka bija punkts no kura sāka vilkt robežu krustnešu dalītāji. Aizvilka pa purvu līdz Misai, kura savukārt daudzus gadsimtus kļūst par valstu robežu.