Uz iztekām !

Mūsu DAUGAVAS sākotne

Iztekas meklējumi, pētījumi, ceļojumi. Vēsture un hronoloģija, strīdi.

Vai nav neparasti - 21. gadsimts, jau gadsimtus nezcik Daugava veļ savus viļņus ar šo nosaukumu, bet par iztekas vietu vēl šaubamies! Līdz ar to arī UPES garums ir robežās no 1000 līdz 1068. Priekš kam vispār vajag...!?, Tāda jau cilvēka daba. Var ari priekš smaida, vaļasprieka. Pat par Volgas izteku (tajā pat apkārtnē) ir līdzīgas šaubas, jo gadsimtiem popularizētā un labiekārtotā vietiņa ir ērtāk pieejamā... Mūsu Likteņupes gadījumā tāds arguments nav no svara - vienlīdz brikšņaini ir visi iespējamie avoti.

 1000 kmLKVārdnīca 1927.g. 
 1003 km Indriķis Sleinis1934.g. 
 1020 km padomju encikl. 194x.g.
 1063 kmDainis Ozols1992.g. 
 10 ? ? X X X ? 201?.g.
DISKUSIJA PAR UPES GARUMA MĒRĪŠANU ATKLĀTA KLUBIŅĀ.

Juris Zaķis, Kur Daugavas šūpulis?  Jautājumā par Daugavas izteku autors  iesaka - "Par Daugavas izteku ir pieņemts aptuveni vienu kilometru garš strauts, kas iztek no purva pie bijušās Korjakinas sādžas, un ietek Dviņecas ezerā."    - žurnāls Zvaigzne, 20.08.1989.g. (JZ,1989)

Ar vadmotīvu "kur sākas Daugava" ģeogrāfs Pēteris Poļaks vadīja Latvjas Kultūras fonda Daugavas komisijas ekspedīciju uz augšteci 1989.gadā. Viens no uzdevumiem noteikt izteku. Tas ir izpildīts - ".. Korjakinas purvā apmēram 1,5-2 kilometri uz ziemeļrietumiem no Dviņecas ezera". Publikācija no Dabas un Vēstures kalendārā 1991.g.                  (īsināts)

PIE DAUGAVAS SĀKUMA, ekspedīcijas iespaidi 

Latvijas likteņupes Daugavas iztekas vieta jeb iztekas jautājums praktiski interesējis tikai speciālistus. Daudz un dažādi iztekas vietas apraksti sastopami literatūrā - gan zinātniskajā, gan ceļojumu aprakstos. Daudzās ekspedīcijās, sākot ar 18. gs. gūtas ziņas par Valdaja augstienes lielāko upju iztekām. Neraugoties uz bieži pretrunīgajiem Daugavas iztekas aprakstiem, izveidojas trīs stabilas versijas par Daugavas sākumu: 1) Daugava sākas purvā, ziemeļrietumos no Dviņecas ezera; 2) Daugava iztek no Dviņecas ezera; 3) Daugava iztek Ohvata ezera dienvidu galā. 

Īpaša interese par Daugavu un tas baseinu plašākā sabiedrībā radās pēc Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanas. 

Ņemot vērā Daugavas baseina lielumu (ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu republikas), problēmu risināšana iespējama, tikai sadarbojoties visiem, kas apdzīvo šo baseinu. Tāpec 1989. gada 8.- 9. februārī Baltkrievijā, Vitebskā, izveidots Daugavas programmas Koordinācijas centrs. Pilnīgai Daugavas problēmu novērtēšanai, racionālu risinājumu meklējumiem nepieciešama maksimāli pilnīga informācija par Daugavas ielejas un baseina pašreizējo ekoloģisko un kultūrvides stāvokli. Tāpēc LKF Daugavas komisija pēc šo rindu autora ierosinājuma 1989.gada jūnijā rīkoja kompleksu ekoloģiski kulturvēsturisku ekspedīciju uz Daugavas izteku un augšteci. 

Divpadsmit dienu ilgajā braucienā pa Daugavu tika veikts vairāk nekā 250 km. Videofilma uzfilmēts vairāk nekā 8 stundu materiāls, kuram jāpārtop dokumentālā un publicistiskā filmā. 

Ekspedīcijas pirmā nometne tika ierīkota Ohvata ezera ziemeļrietumu gala ērtā līcī pie priežu sila. Pirmajā dienā, ātri, ērti un operatīvi iekārtojot nometni, dalībnieku sarunu temats ir tikai viens - rītdienas gājiens uz Daugavas izteku. 

Skanīgas putnu dziesmas, augšup kāpjoša saule un palsa dūmaka virs ezera rada brīnišķīgu vasaras rīta ainavu, es pat teiktu - latvisku ainavu. Līgo diena. 

Ekspedīcijas dalībnieki čalodami dodas uz dažus kilometrus attālo Dviņecas ezeru. Starp vāji izteiktas ielejas krastiem, reljefa pazeminājuma vidū šķērsojam pirmo tiltu par Daugavu, ejam pa asfaltētu ceļu starp Peno un Andreapoles pilsētam. Pretī bijušajai Dviņecas sādžai, kuras pamatu akmeņi vēl tagad redzami, nogriežamies pa kreisi, uz rietumiem, uz dažus simtus metru attālo Dviņecas ezeru. Pa labi iestaigātu taku cauri alkšņu un egļu mežam nonākam pie ezera. 

Daugava no Dviņecas ezera iztek kā 6-8 metrus plata un līdz 2 metriem dziļa upe dūņainiem, pārpurvotiem krastiem, kas apaugusi niedrēm un alkšņiem. Gājiens turpinās gar ezera staigno, kārkliem un alkšņiem apaugušo ziemeļaustrumu krastu, līdz nonākam Korjakinas laukā. Par bijušo Korjakinas sādžu liecina veco ābeļu vientuļie stāvi un laukakmeņu krāvumi, kuros var sazīmēt bijušo māju pamatus. 

Pēc atpūtas brīža ezera krastā ieejam Okovas mežā, dodamies uz Daugavas izteku. Brikšņi un kritalas sedz tikko manāmo, sīko urdziņu Daugavu, kura vietām pazūd sūneklī vai skatāma kā vaga ar platlapju ūdensaugiem, līdz, beidzoties egļu vērim, pa ļoti vāji izteiktu ieleju nonākam Korjakinas purva malā. 

Ir pusdienlaiks, saule zenītā, lielo egļu radītā ēna dod patīkamu vēsuma sajūtu. Pēc dažiem simtiem metru lielākais ekspedīcijas pārdzīvojums - garā egles kātā plīvo Latvijas nacionālais sarkanbaltsarkanais karogs. Laimīgākais mirklis visā ekspedīcijā. Un purvā draudzīgās balsīs noskan «Daugav's abas malas mūžam nesadalās... » (Varbūt šeit pirmoreiz.) Apsveikumi, rokasspiedieni,- acis dzirkstošs prieks. Pie kopā saaugušas egles un bērza plāksnīte, kas vēstī: «Šeit sākas Daugava.» Nu sākas karstākais darbalaiks fotogrāfam Dzintaram Aboliņam un kinooperatoram Raitim Rozem. 

Pēc sīkākas purva apskates un aprakstīšanas (galvenais darbs mūsu botaniķēm) dodamies atceļā, kur Daugava sadalās un, veidojot deltu, no trim strautiņiem ietek Dviņecas ezerā. Daļa no grupas Vorobjova vadībā iet taisni uz nometni. Otra grupa Poļaka vadibā, apejot Dviņecas ezera dienvidrietumu krastu, gar Daugavu aiziet līdz 6-8 km attālajam Ohvata ezeram, kura ziemeļu galā ietek Daugava. Cauri Laugas ciemam nonākam dažus kilometrus attālajā nometnē. 

Un nu varam atbildēt uz vienu no galvenajiem ekspedīcijai izvirzītajiem pamatjautājumiem - «Kur sākas Daugava?»: Kaliņinas apgabala Peno rajona Soblago ciema teritorijā Okovas meža Korjakinas purvā, apmēram 1,5-2 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Dviņecas ezera. Korjakinas purva apkartmērs pec Andreapoles novadpētnieka Daugavas augšteces laba pazinēja Eduarda Šimkeviča mērijumiem ir apmēram 15 kilometru. No šī purva otras malas iztek Volgas otras pakāpes pieteka. Tas nozīmē, ka šis tipiskais parejas purvs baro gan Daugavas, gan Volgas baseinu. Literatūrā plaši izplatītā ziņa, ka Daugavas izteka no Volgas iztekas ir tikai 14 kilometru, ir aplama. No purva vidus, Daugavas teoretiskās iztekas, līdz Volgoverhovjei, Volgas iztekai, gaisa līnijā vien ir vairāk nekā 80 kilometru. 

Vel viena aplamība, kas sastopama visās enciklopedijās, ir Daugavas iztekas augstums - 220 metru virs jūras līmeņa. Šis ir Dviņecas ezera daudzgadīgais videjais ūdens līmenis, bet Daugavas sākums varētu būt kādus 1,5-2 metrus augstāk 1989. gads, kad notika ekspedīcija, Valdajā bija nokrišņiem bagāts, un pirms ezera Daugavas straume bija strauja un tramīga, tātad kritums reāli ir, jo ūdens tecēja ātri. 

Pirmā zinātniskā LKF rīkotā kompleksā ekspedīcija Daugavas iztekā tātad notika piektdien, 1989. gada 23. jūnijā. Pirmā mums zināmā zinatniskā ekspedīcija Daugavas iztekā notika 1768. gada 14. augusta, tas vadītājs bija Johans Giidenstedts. Pēc citām ziņām zinātniska ekspedīcija Daugavas augštecē veikta pat 1701. gadā ¬ un to vadīja Maksims Cizarevs. Nav gan ziņu, vai tā ir bijusi tieši pie iztekas vai pētījumi veikti no Ohvata ezera sakarā ar Petera I kuģniecības attīstības plāniem. 

Līdz ar to paliek neatbildēts jautājums - «cik tad gara ir Daugava?». Vai 1020 kilometru? Konkrēti, no kuras vietas purvā tā iztek? No Dviņecas ezera vai purva? 

Pēc atgriešanās no iztekas tiek svinēti Līgo svētki. Otrā dienā pēc vietējo iedzīvotāju aptaujām un «ekoloģisko noziegumu vietu» filmēšanas Laugas ciemā ekspedīcija turpinās, vieglajām smailītēm slīdot dienvidu virzienā pa 20 kilometru garo un līdz 1,5 km plato Ohvata ezeru. Pareizāk būtu teikt - vienotu garu ezeru sistēmu, ko savieno līdz dažiem metriem platas caurteces. 13,6 km2 lielajam Ohvata ezeram ir samēra liels ūdensguves baseins - 586 km2. Ezera bet aptuveni 10-12 km garas Daugavas vel ietek 61 km gara Volkotas upe un Nečesmas upe (36 km). Volkotas nosaukums liecina par šīs upes kā varbūtēja ūdensceļa izmantošanu starp Daugavu un Ilmeņa ezera baseina upēm. Ohvata ezera dienviddaļā iztekošā upe ir Daugava. Dažus desmitus metru no Daugavas iztekas Ohvata ezera ietek 10 kilometru garā Žaberkas upīte. 

Ūdeņiem bagāta, ap 30 m plata, kreiso stāvkrastu un labo pārpurvotu krastu, Daugava no Ohvata ezera sāk ceļu uz jūru. Straumes ātrums iztekā ir 0,6-0,7 metri sekundē. 

Pirmās krāces ir pirms Kurovas ciema, kurā 2. g. t. p. m. e. bija baltu pilskalns. Tagad tā virsotnē atrodas Lielā Tēvijas kara brāļu kapi un piemineklis. Pirmā pilsēta Daugavas krastos - Andreapole - ir pie Gorodņas upes ietekas. Pilsēta sākusi veidoties 1489. gadā ap senu baltu pilskalnu. Andreapoles pilsēta apmeklējam novadpētniecības muzeju, Poļaks un Ozols apseko dolomīta karjeru pilsētas pievārtē, kur Perma kaļķakmenī atrod daudz lielu brahipodu. Fatare, Starikova, Strautniece un Ovčiņņikova apmeklē Centrālo mežu laboratoriju. Rimma Poļaka un Edīte Līdaka papildina ekspedīcijas pārtikas krājumus. Vietejā prese sniedz plašu informāciju par ekspedīciju. 

DALĪBNIEKI: botaniķe Irena Fatare un viņas asistente Natalija Starikova, toponīmistes Vita Strautniece, Otīlija Kovaļevska un Raisa Ovčiņikova no Minskas, zooloģe Svetlana Svecova un ainavniece - ģeomorfoloģe Jūlija Kozarska, ainavu arhitekte Gunas Smilgas ģeologs Dainis Ozols un ģeomorfologs Dimitrijs Orda no Minskas, Jānis Jaunpetrovics un Rimma Poļaka. Ekspedīciju vadīja ģeogrāfs Pēteris Poļaks

Otīlija Kovaļevska par LKF 1990. gada komplekso izpētes ekspedīciju Dvinas augštecē - ŠIŠOVAS-VITEBSKAS POSMS (CEĻOJUMA PIEZĪMES) 

Upēm, līdzīgi cilvēkiem, katrai savs raksturs, savs liktenis, staro-jums, kuru iepazīstot vairs nevar sajaukt ne ar vienu citu. Gan klusa un
noslēpumaina, gan skarba un neaprēķināma, ļoti mainīga un tomēr tā pati - Daugava, Zapadnaja Dvina. Tādu to atpazīstam 19.gs. krievu
ceļotāja A.Sapunova aprakstos, tādu to ieraudzīja mūsdienu novadpēt-nieks A.Popovs, veicot Dvinas augšteces izpēti. Nu arī paši savām acīm esam to skatījuši visā tās garumā. Kāda tā atklājās mums, 1989.-92.  ekspedīcijas dalībniekiem...foto un raksts Daugavas rakstos 1993. 



Qaunqu-Hroles sāga zin vēstīt, ka konunqs Rôqqvids jau jaunekļa gados bijis nepagurstošs vikings un pārstājis apakš sevis daudzas zemes, kas atradušās gar Dynu (Daugavu), kura tekot pa Gardarikas valsti... «Šī upe —- trešā, jeb ceturtā no lielākām upēm virs zemes ; pazīstamais Ingvars, savas staiguļošanas laikā, kā tas minēts stāstos par viņu, uzzinājis šīs upes izteku.» 

Izrādās, Krievijas Ģeogrāfijas biedrības dalībnieki jau pirms gadiem trīsdesmit bija nolēmuši pārliecināties, vai tiešām taisnība Kijevas Pečoru klostera mūkam Nestoram, kurš 12. gadsimtā rakstīja, ka no Okovskas meža iztek ne tikai Dņepra un Volga, bet arī Dvina uzņem gaitu uz Varjagu jūru. Pēc pāris gadu meklējumiem viņi atrada pelēku stabiņu ar tikpat pelēku uzrakstu: Здесь начало Западной Двины (krievu val. – šeit sākas Rietumu Dvina), ko 1950. gadā šeit novietojis Andreapoles (pilsēta Krievijā, Tveras apgabalā) leģendārais skolotājs un novadpētnieks E. E. Šimkevičs. Tolaik vēl Dvinas izteku iezīmējuši divi kopā saauguši koki – eglīte un bērzs. 1993. gadā vietējie Penovskas rajona deputāti nolēma te izveidot valsts nozīmes ainavu rezervātu «Исток Западной Двины» (krievu val. – Rietumu Dvinas izteka). 2001. gadā purvā tika izveidota laipa un pie Dvinas iztekas uzcelta guļbaļķu lapene ar trim jumtiņiem, kas simbolizē valstis, cauri kurām upe dodas uz jūru. 


Daiņa Ozola Vides Vēstis 2013 versijas aprakstu ekspedīcijas formā lasiet minētā žurnāla 24 lpp. 

fragments - 1992. gada ziemā šo visvistālāko tērcīti devās meklēt arī ģeologs Dainis Ozols kopā ar Rīgas Skolēnu pils jauno ģeologu pulciņa dalībniekiem. «Pa ceļam apmeklējām arī tradicionālo iztekas vietu pie Korjakino (Корякино) ezera. Bija vēl juku laiki, un es atceros, ka pa ceļam kādu gabalu savā džipa piekabē mūs veda vietējais boss, kurš veiksmīgi bija privatizējis apkārtējo kolhozu mantu. Viņš pilnībā piekrita mūsu versijai, ka Daugavas jeb Rietumu Dvinas tālākā izteka meklējama Volkotas augštecē. Slēpojām pa Volkotu, Volkotas ezeru un mazo upīti Suģerevku augšup līdz Makarovskoje ezeram. Tas bija jauks pārgājiens. Nakšņojām teltī, kur kurinājām mazu bleķa krāsniņu. Uz maiņām dežūrējām, lai uguns neizdziest.» 

Pavisam cits skats paveras, ja paraugās uz Daugavu kā hidrogrāfisku sistēmu un uzdod jautājumu, kur gan atrodas tās tālākā izteka. Šai brīdī nosaukumi kļūst nesvarīgi, jāpārbauda pieteka pēc pietekas, lai sameklētu to stīdziņu, kas aiztiecas vistālāk. 

Daugavas iztekas 1989.g. ekspedīcija -

foto ģeogrāfe Otīlija Kovaļevska 

Pie Daugavas iztekas no Dviņecas (jeb Korjakinas) ezera. Baltkrievu toponīmiste Raisa Ovčiņņikova atsvaidzina uzrakstu , ko kādreiz atstājuši citi ceļotāji

Daugavas ieteka Dviņecas ezerā

Daugavas ieteka Dviņecas ezerā

Lejpus Ohvata ezera

Pirmās krāces 1989

Pie tilta Veļižā, 1989...

.... un visbeidzot Rīgā!



 .