klubiņš

Zilā kalna upes

Wed, 20 May 2020 14:22:00 +0000

Latvijas zināmākais kalns ar tādu nosaukumu, starp Ziliem kalniem, ir Vidzemē pie Valmieras. Tas veido ūdenšķirtni starp Salacas baseina Briedi un Gaujas Jumaru.

Sena senču svētvieta un arī aizsargāta dabas vieta, pamatoti izpelnījusies daudzas publikācijas. To apvij kā dūmaka arī maz pamatoti mistiski nostāsti, līdzās tautas daiļrades pērlēm. Uz paša Zilā kalna vēl ir virkne mikropauguru ar saviem nosaukumiem. Visu salicis Gints Skutāns "zinātīgā" kārtībā.

Turpmākais autora izklāstā:

Avotiņkalniņš (arī Avotiņkalns) ir viens no Zilākalna virsotni ietverošajiem pauguriem - galotnēm, kuriem katram piešķirama sava tradīcija un nosaukums.

Tā augstums ir 120 metrus vjl, tātad par 6,5 metriem zemāks kā Zilākalna virsotne (126,5 metri vjl.). Nosaukuma izcelsme saistāma ar apkārtnē labi zināmā Zilākalna avotiņa atrašanos tā ZR nogāzē. Šeit līdz pat 20.gadsimta piecdesmitajiem gadiem bija vērojama periodiska ūdens klātbūtne. Pastāv leģenda arī par Zilākalna avota izzušanu kalna augstākajā daļā, kur avota vietu reljefā neizdodas konstatēt.

Otrs vietējais nosaukums ir Stāvais kalniņš, bet nosaukums Jāņa kalniņš nekad nav ticis lietots kādai no Zilākalna virsotnes reljefa formām.

Mūsdienās avotiņa vieta meklējama Zilākalna ziemeļrietumu stūrī, kājceliņa labajā malā, un ūdens iztece (kaut arī neliela) bija vērojama līdz pat kūdras ieguves sākšanai. Šo avota vietu man uzrādīja vairums aptaujāto vietējo iedzīvotāju (vismaz divdesmit), ko skaidri zināja pēc senākas tautas tradīcijas un pašu pieredzētā. Tāpat vairāki stāstīja arī par novēroto ūdens spiešanos no zemes un nelielo noteci pa Avota reni, kuras galā tas iesūcās zemē un pazuda. Tā ir acīmredzama ūdensteces vieta vēl mūsdienās, kas skaidri iezīmējas kalna nogāzes reljefā. Celiņa apkārtni, kas ved no Zilākalna virzotnes sauca arī par Avota leju (arī Upuru leja, vieta), kur tika likti ziedojumi nabagiem svētku dienās. Ziemeļaustrumos no kalniņa iet lejā ļoti krauja nogāze, saukta par Stāvo gravu.

Oļu kalniņš - Mūsdienās tas rakstos un tautas apziņā vairāk pazīstams kā Imantas kalniņš, bet dažkārt uz to kļūdaini attiecina arī Avotiņkalniņa un Upurkalniņa nosaukumus.

Par galveno kalniņa nosaukumu atstāju vietējā mutvārdu tradīcijā pierakstītu vietvārdu - Oļu kalniņš, kas saistās ar kādreiz plaši izplatīto ticējumu ripināt lejā oļus zīlēšanas nolūkā (to piekopa no divām Zilākalna stāvajām virsotnēm). Pēc Pārslas Konteres stāstītā : "Tā saucām vienu no Zilākalna mazajām virsotnēm, pa kuru laida lejā akmeņus (oļus) lai izzīlētu savu likteni. ja akmenis noripoja tālu lejā, tad būs ilgs un laimīgs mūžs."

V.D.Baloža grāmatā Jumaras leja pieminētie Oļu kalni nevar tikt saistīti ar šo nosaukumu un Zilā kalna virsotni, jo patiesībā tie ir tikai viens no Kārkliņu mājas lēzenajiem tīrumiem (līdz ar Jāņa kalnu).

/ Pilnu Ginta Skutāna tekstu lūdzu meklēt vietnē historia.lv... /

PAPILDINĀJUMS 07.01.21. - ar kartes fragmentu

Zilākalna dienvidus pakājē iesākas mazs strauts- Melngrauzne, kura ūdens aiztecēja uz Zīles upīti. Agrāk tā sauca arī pļavu tā abās pusēs, bet mūsdienās šeit aug mežs. Tas uzskatāms par Zilākalna avotiņa ūdensteces turpinājumu, kas šādā veidā saglabājies līdz mūsdienām.

https://www.historia.lv/vietas/melgrauzne

Zemes gala Ostas upe

Wed, 13 Nov 2019 14:22:00 +0000

Nosaukums lielākajai Zemgales upei - Kurlandische Aha (diez kas nav, vai ne..?); arī zemgaļu ostas adrese. Kopš izveidojās tagadējā ieteka, radās Bolderājai sava upe un Buļļuciemam sava. Skaniskā līdzība bulduri=buļļi radīja saprotamu apjumumu, un arī Bolderāju sāka skaidrot ar lopiem. Primītīvais nosaukums Jaunā upe atkāpās. Standartizēti un loģiski pieņemts upes pamatnosaukumu izvēlēties pēc lejtecē lietotā. Un tas ir pazīstamais `buļļupe`, kura piemirsta forma Buldurupe sasaucas ar 15. gadsimta dokumentos Poller Flu. (Flu - `fluss` - vāciski `upe`). Kā kopš 13.gs. sākuma Rīga centīgi apkaroja kuģniecību blakus ūdeņos, tā arī nogrima dūņās Babates pils apvidus. Buļļupe ir un paliks kopā ar Buļļuciemu. Tas arī liek paskatīties uz Bulderinga leģendu citādāk...

Papildus varētu piebilst par Ostupēm vispār.

Upju nosaukumu ģeometrija

Wed, 11 Jan 2017 11:57:00 +0000

Kur sākas un beidzas kāda upe? Sākas kā kura - avotā, purvā, ezerā un beidzas citā upē vai jūrā. Reti kāda pastāv viena - viņai ir pietekas un attekas. Taču cilvēkiem ir vajadzība salikt nosaukumus. Kur sākas un beidzas viens nosaukums, un sākas cits... Praksē, ikdienā vērojama vietu nosaukumu neskaidra pārvietošanās, uzslāņojumi. Vai ikkatru karti salīdzinot ar enciklopediju skaidrības vietā rodas duļķes. Jo vēsturiski izveidojies, ka reti kurai upei ir tikai viens nosaukums.
(Hidronīmu ģeometrija un fizika)
Sākas piliena ceļš no punkta kalnā, veidojas tērce - līnija kura pēc kāda attāluma satiekas un apvienojas ar citu līdzīgu vai jau lielāku strautu. Izveidojusies satece ir nākamais punkts, vieta no kurienes ūdens plūsma ir divtik lielāka, smagāka, jaudīgāka. Starp katriem punktiem var domāt citu nosaukumu.

Turpat netālu līdzīgos apstākļos tek līdzīgs strauts lai savienotos nākamajā punktā, un kopā ar jaunu jaudu dotos uz ieteku, kas var būt beigu punkts kā lielā upē, ezerā, tā jūrā. Šie punkti un līnijas rodas noteiktos attālumos ko nosaka apvidus apstākļi mijiedarbībā ar ūdens plūsmas masu. Sateces vietas ir arī pagrieziens, virziena maiņa, leņķis un plūsmas dinamikas maiņa. Minētie apstākļi rada, tā, ko mēs ikdienā saucam par upi, rakstura īpašību mainību.

Nosaukumus cilvēki veido pēc dažādām pazīmēm, tātad tie var mainīties mainoties pirmējām īpašībām. Viens no izplatītākajiem nosaukumu veidošanas motīviem ir aprakstošas īpašības - lielums, krāsa, forma. To vēl papildina pieaugošā civilizācijas darbība vides pārveidošanā. Ir nepārliecinoši sastapt "līčupe" pie taisna kanāla lauztās līnijās (toponīmu veidošanās aspekti ir daudz plašāks temats). Sabiedrība kaut kādā veidā vienojas par vienu nosaukumu vienam objektam. Tomēr pat demokrātiskās kopienās būs lokālas interešu grupas kuras sauks "pa savam".

Līnijas starp punktiem dažādos leņķos veido upes sistēmu jeb tīklojumu, kura jau aptver laukumu. To visu var gan izteikt matemātiski, gan vēlams nosaukt ikdienišķai lietošanai. Plaša struktūra kā upes sateces baseins sastāv no atšķirīgām daļām un katrai no tām pienākas apzīmējums. Tā var būt ciparu kombinācija, tomēr tūkstošgades pastāv vietu vārdi, nosaukumi. Tie atzīti kā ērtākais ikdienas lietošanā, tā dokumentos, un nemazsvarīgi - kļūst par vietas piederības un kultūras sastāvdaļu.

Pieņemot par faktu "ūdensteces ģeometriju", un to ka no katra sateces punkta mainās upes īpašības, raksturs, pēc vairākiem posmiem acīmredzot gribas teikt - tā jau ir cita upe! Mazupīte kļūst par lielupīti, straujupīte par lēnupīti, vai melnupīti, neapšaubāmi ir pamats nosaukumiem dažādoties. Sākotnēji nosaukumos atspoguļojas fizikālās vai apvidus īpatnības (Mālupe, Ezerupe), līdz ierodas cilvēks ar saviem punktiem - apmetnes, tilti, dīķi. Tā piemēram, pastāv neskaitāmi daudz Dzirnupes, kurai katrai taču bijis cits nosaukums. Vietai, priekšmetam vārds dabiski nerodas, tas tiek radīts (izdomāts un pieņemts lietošanai), iegūstot sociālu funkciju. Tad nosaukumam, kuru pārstāv vairāk subjektu ir lielāks svars - tā MŪSU upīte! Laika gaitā mainoties īslaicīgajiem mākslīgajiem punktiem, tomēr paliek nosaukumi, radot problēmu.

Kapēc kāds nosaukums nomāc citu, agrāko, nesaprotamo vai nelabskanīgu, piemēram? Vai tikai skaitlisks subjektu pārsvars noteiks, ka tagad visu "mūsu upi" turpmāk sauksim tikai šajā vārdā! Gadījumi ir ļoti dažādi un daudzveidīgi - galu galā Dabas vide ir pamats kurā attīstam savu radošo darbību, arī nosaukšanu. Ja pastāv izmērāmi matemātiski dotumi, tad varbūt pēc tiem arī nosaukumus var savstarpēji samierināt.
Kartogrāfi tik pat kā nekad nav vietējie pārstāvji. Viņi savāc to kas tobrīd gadījies un saveido apvidus attēlu ar vairāk vai mazāk atbilstošiem nosaukumiem. Sekojoši valodniekiem un vēsturniekiem ir ar ko nodarboties...

Mazā garāka par Lielo...?!

Tue, 19 Jul 2016 15:54:00 +0000

jeb, "Kapēc mazā Jugla ir garāka par Lielo Juglu".

Tagad cenšos atminēt kā šis viss sākās. Vai tik ļoti gribējās jaunības maximālismā braukt laivot tieši pa augštecēm, tieši no iztekas; vai tāpēc ka gatavojoties iešanai dabā, dažādi rakstu gali skaidrību tikai samazināja.

Mazā Jugla izveidojas savienojoties augšgala zariem ap 100 m vjl., Augšgala pietekas aizsniedzas pat līdz 180 metru augstumlīnijai. Pie Annasmuižas Briežkroga šķērso Kangaru kalnu osu virkni...

Par Mazās Juglas izteku mēdz pieņemt upīti, kas nāk gar Jaunpili. Tās iztekas augstums ir 213 m vjl., un M. Juglas garums tad ir 125 km (Rutks 1960)

Sākas Taurupes pagastā, tek caur /../, Mazās Juglas izteka atrodas 130 m vjl. (wiki blēņas )

"Sākas Ķeipenes pagastā, tek caur Ogres, Ikšķiles, Salaspils un Stopiņu novadiem

"Sākas Vidzemes augstienes rietumu nogāzes pakājē ap 95 m vjl. saplūstot kopā vairākām iztekām, kuru augšgali atrodas 140-200 m vjl., to starpā lielākā Bērze..." (LKV 1933).

Sākas Vidzemes augstienes R nogāzē, uz Z no Taurupes, mežainā apvidū... (enciklopēdija Latvijas Daba 1996)

Patiesībā, tāpat kā visas upeles no augstienēm, sākas ar vairākām saplūstot vienā.

Bērzupe //Iesalnīca ir augšgala > labais zars, kuru reizēm uzskata par pašu Mazo Juglu. Tikai tādā veidā izskaidrojams bieži rakstītais ka "izteka, kritums 212 metru.."?! Mūsdienās veidojas satekot > Kravete + < Ošupe;

Sisiete (Cisiete, Sisīte, Sissed, Cисседъ) ir augšgala < kreisais zars kurš ilgstoši (kopš 20. gs. pirmās puses) kartografēts kā pati M.Jugla... Satek no >Kaļķupīte + Paunēnupīte un < Bundulēnupīte, pieņem no < Plaužu ezeru pa Plaudīti. Te vēsturiskās Sauskāju dzirnavas.

Līdz ar to Mazā Jugla ir nedaudz īsāka, un esam ieguvuši vairākas upītes ar izciliem nosaukumiem.

Straujākās upes

Tue, 18 Mar 2014 15:42:37 +0000

PAPILDINĀTS 26.06.~ Ja pārskatītu publicēto meklējot "Latvijas straujākā upe" tad atrastu ne vienu vien dažādos novados un dažādos lakos, pat ar vispārāko apzīmējumu. Lai gan jau 1988.g. ūdenstūristu biļetenā Straume publicēts šāds sarakstiņš, pēc kura skaidri redzams ka Amata vai Līgate nebūt tādas nav.

Lielāko vērību straujupēm pievērš airētāji. Viņi arī vislabāk zinās to straujo ūdeņu daļu kuros kaut reizi gadā vērts iemērkt airus. Un cits saraksts būtu ar upju, strautu posmiem kuros var nolekt ar laivu, vai vienkārši čalās krastā pasēdēt.

Upes straujumu tā dēvēto, sauc par vidējo kritumu metros uz kilometru. Tā noteikšanai vajadzīgs zināt garumu un augstumu starpību starp diviem punktiem. Aritmētika elementāra, bet rezultāts daudz izsakošs. Laivotājiem galvenokārt. Ir vidējais lielums visam upes garumam, un ir atsevišķu īpaši strauju posmu kritumi. To ērti apskatīties campo.lv.

Vienkāršojot upes raksturojumu pēc kritumam/km, var viegli atcerēties - ZEM 1,0 m/km būs garlaikoti, sākot no 1,5 m/km (Mazā Jugla) nebūs jānopūlas, bet virs 2,5 m/km jau var gaidīt piedzīvojumu. ja vien posma kritumu nav piesavinājies kāds dambis.

Precīzāk tomēr būtu runāt par upes kritumu. Straumei un straujumam vēl vajag daudzumu - caurplūdi, ko mēra kubikmetros sekundē. Manuprāt patreiz ir sajaukusies zinātniskā izteiksme ar sadzīves valodu. Biologi pieliktu klāt dabiskus šķēršļus, ūdenszāles. Jo, lai cik krītoša būs upe, caur meldriem tā straume bremzēsies.

Latvijas apstākļos upes ir ļoti dažādas (ģeogrāfijas mācību -skat /mazās upes/). Iespējami strauja krituma posmi augštecē un lejtecē (Pērse), tikai lejtecē (Dzelda), un arī vidusdaļā (Jugla). Kas ir biežāk neņemos teikt, kamēr vēl pat kopējo upju daudzumu nezinu precīzi!...

Straujš ir arī cilvēks tādas upes krastos. Viņa prāts ir rosīgs, tiecas apmest kūleni, izgrauzt klinti, uzcelt... Tādos prātos rodas prieks par "mūs` upīte ir pati" straujākā! Atliek tikai pamainīt vāŗdu secību - MŪSU vis-straujākā..., netiks grēkots pret patiesību. Lai jau tiek katram no PIECIEM Latvijas novadiem sava VIS-straujākā, vis-tīrākā, skaidrākā. Lai katrā latvieša sētā ietek mūsu skaistākie padebeši!

Senielejas un cieņa

Fri, 28 Feb 2014 18:42:00 +0000

PAPILDINĀTS 13.aprīlī. Viesnīcas vai ansambeļus varat saukt kā vien gribat, taču tās vietas kur tek jaunas vai vecas upes senos krastos ir saucamas par senielejām. Visvisādi rakstītāji ir papilnam aptēlojuši Gaujas vai Abavas ainavas, itin kā mūsdienu upe savos gadu tūkstošos būtu izveidojusi 30 un 40 metrus augstās klintis un divtik augstās kraujas. Ir būtiska atšķirība no ielejas kura radusies pirms ledus laikmeta, vai tādas ko izskaloja aizvakar barona grāvis.

Jau pirms 30 gadiem iznākušās grāmatas nosaukums ir Gaujas senieleja. Masu tirāža liek domāt ka populārzinātniskais izdevums varētu atrasties katrā mājā kurā vispār ciena grāmatas. Tad kapēc turpinam kultivēt tumsonību!?...

Ģeografijas profesors Ojārs Āboltiņš grāmatā "Gaujas senieleja", fragments -

"Lasītāji būs ievērojuši, ka jau grāmatas nosaukumā visiem tik ierasto terminu «senleja» aizstāj cits jēdziens «senieleja». Tā nav nejaušība. Gluži vienkārši termins senieleja precīzi atspoguļo ar to apzīmētā dabas veidojuma būtību — pastāvīgo gultnē plūstošo straumju izveidotā reljefa formu, kas zinātniski pareizi saucama par ieleju. Turpretī termins leja attiecināms uz jebkuras izcelsmes iegarenu reljefa pazeminājumu.

Gaujas ieleja no Valmieras līdz Inčukalnam `senlejas` nosaukumu ieguva tāpēc, ka agrāk par tās rašanās galveno cēloni uzskatīja senās ledāja kušanas ūdeņu straumes. Ģeoloģiskie un ģeomorfoloģiskie pētījumi liecina, ka šīs straumes, kuru darbība izbeidzās pirms 12 000 gadu, nebūt nav vienīgais, pats nozīmīgākais un vecākais ielejas veidošanās iemesls (par tiem runāsim turpmāk). Izrādās, ka visā posmā no Valmieras gandrīz līdz ietekai jūrā zem tagadējās redzamās Gaujas ielejas atrodas cita, daudz senāka (iespējams, pat vairāk nekā miljons gadu veca) dziļi devona iežos iegrauzta ieleja. Tāpēc ari Gaujas ieleja starp Valmieru un Inčukalnu saucama par senieleju." Citāta beigas...

PAPILDINĀTS - Iedvesmoti ka Gaujas NP jau visur kur drukā "senIEleja", arī abavnieki savīkšījušies mainīt iesūnojušo kārtību. Un ir ko mainīt! Ne mazāk kā lielajām māsām - tāpat formālu liegumu nosaukumi un sabiedriskas organizācijas. Būs interesanti pavērot pēc gadiem kuri tie spītnieki pieturēsies pie "tradīcijas" atzīstot savu tumsonību...

A.L.

Cik daudz ir upju?

Sun, 16 Feb 2014 23:45:35 +0000

SKAITīŠANAI. Jautājums par to kāds ir kopējais upju skaits Latvijā rodas sastopot atšķirīgus skaitļus. Dažādos nopietnos izdevumos - enciklopedija, mācību grāmata, arī tīmekļa avots - piedāvā par vienu un to pašu visdažādāko kopskaitu. Ja par pašām garākajām domstarpību tik pat kā nav, tad vidējā grupā "garākas par 10 km" vienprātības nav. Ilgāku laiku riņķo skaitlis 777, (viegli ielāgot!), bet parādās arī jaunāki - 880, piemēram. Kad vēl redzu rakstītu kopējo daudzumu 12 436..., ticamība vēl vairāk sašķobās.

Sekojoši rodas nākamais jautājums - ko tad vispār saucam par upi?! Grāvi ar Lielupes nosaukumu un arī dziļā gravā līkumojošu Draņķupīti...

Cenšoties saprast no kurienes radies tas vai cits skaitlis, nonācu pie secinājuma, ka tas jau tikai sarakstā, apkopojumā iekļauto upju skaits. Tikai subjektīvi atlasīts kopums. Galīgi samulsina zivsaimnieku teiktais 2000, un tieši tās garākas par 10 km. Savukārt tāds "777" rada precizitātes iespaidu, kāds tad to ir skaitījis. Būt šodien saglabājies Meliorācijas institūts..., tie gan pateiktu bezkaislīgi.

Ģeogrāfu un valodnieku izpratne KO saukt par upi varētu atšķirties. Lai kāda netiktu noniecināta, varētu skaitīt visus pastāvigi tekošos ūdeņus ar savu vēsturisko nosaukumu. (Nesāksim tikai skaldīt matus par jēdzieniem!). Neticu ka varētu būt bijis kāds strauts bez nosaukuma. Lai arī tāds kurš metros mērāms un tikai pavasara laikā tekošs. Pat Smirde savu nosaukumu iemantojusi labvēlībā.

Bet nevar nepieminēt ka parādās arī apzīmējumi promteka, noteka... Pagaidām nevaru komentēt kādas nozares speci to dzemdinājuši, bet garīgais tilpums zudis. Varbūt par notekām varētu saukt tos grāvjus kuri ir radīti klajā vietā, un pat nosaukumu retumis iemantojot, tamdēļ par upi nekļūs.

Nebīšos jucekli vēl palielināt. Sauksim par upēm arī virszemei zudušās, jo kā gan bez Rīdzenes vai Līvas!? JO tas mūsdienās pilnīgi reālais grāvis, kuram pielēma būt par gada ģeoloģisko pieminekli, ir izrakts pirms 110 gadiem klajā vietā un iemantojis nosaukumu; tomēr - UPE.

Ja man vajadzētu definēt kas ir upe, es sāktu tā - "Latvijā par upi pieņemts dēvēt..."

A. L.

Upes garuma mērījums

Sun, 19 Jan 2014 18:43:44 +0000

PĀRDOMAI. Ūdensteces, upes vai strauta galvenais raksturojošais lielums ir tās garums kilometros no iztekas līdz ietekai citā ūdens objektā. Sekojoši svarīgi zināt divus punktus starp kuriem mērīt un pieturēties pie teces viduslīnijas. Iztekas punkts var būt AVOTS (Gauja), izteka no EZERA (Salaca) vai divu upju SATECE (Lielupe). Ģeogrāfiski centieni pēc rekordiem meklējot tālāko avotu ne vienmēr ir pamatoti.

Priekš kam!? Vai jūsuprāt pat Daugavai precīzs garums ir patiesi zināms....sk. zem - BEL.

Un piemēram Krievupe, >labā Lielās Juglas pieteka. Vienā enciklopedjā tai 39 km, citā 49 km. Cik mūsu šodienā svarīgs upes garums visciešāk saskaras teritoriju plānotāji. Izrādās - lai katrai ūdenstecei piešķirtu pienākošos aizsargjoslas platumu ir jāzina tās garums.

Kam vēl interesē zināt šo lieumu. Visikdienišķākais piemērs laivotāji, ūdenstūristi. Populārākie mērījumi atbilstošai lietotāju grupai ir laivojamo upju posmi. tajos samērīti attālumi starp praktiski visiem orientieriem, kā dabīgiem tā mākslīgiem. Vismaz ceļveži, maršrutu apraksti neviens neiztiek bez kilometrāžas. Manuprāt, gan vairāk un pārgājiena norisei būtiskāk to zināt kājiniekiem. Mums arī ir 101 taka upju ielejās.

Formāli garums ir pat interesanti pētījumam. Ja populārā Amada izstiepjas 63 - 74, (vēl agrāk šis lielums pat netiek pieminēts), spriežot pēc skaitļiem, tā ir retā upe kuras garums laika gaitā pieaudzis, nevis kā būtu gaidāms samazinājies cilvēka darbības rezultātā.

Kā var MĒRĪT - var dabā, ko mūsdienās darīt aizmirsuši, un var uz kartes. Dabā ērtākais izmantot lauka cirkuli - kļūdas lielums +/- pāris metri. Tas nozīmē ziemā ejot pa aizsalušu upi un rūpīgi ievērojot viduslīniju. Mēŗijuma precizitāte atkarīga no izmantotās kartes mēroga. pat ja piemēram kilometriniecē arī būs visi līkumiņi, tad fiziski norullēt pa tiem mērrīku būs grūti. (Iesaku - visiem kas publicē kilometrāžas piebilst kāda karte izmantota). Vidusceļš - mērīt kartē bet zināt salīdzinājumu kā katrs līkums izskatās dabā. /īsā metodika/

Iespējami izņēmumi kad ērtāk garumu apzīmēt ar metriem, lai nesanāk piemēram 0,087 km kā Kalnasmīdu avotupei (Gaujas<Amada).

A. L.

Visas upes tek uz...!?

Fri, 20 Dec 2013 21:34:10 +0000

DISKUSIJAI - Vai tiešām uz jūru?! Varbūt tā jāsaprot tikai kā metafora? Ir taču tādas kas tek uz citām upēm vai uz ezeru. Un tādas kas pazūd purvā, ietek, bet ārā neiztek. Nu gan piesiešanās / spēle ar vārdiem.. Galu galā visas upes (izņemot tuksnešos.., Latvijā tādu nav), to vāktie un nestie ūdeņu nonāk jūrā. Pieļauju, jo pagaidām nezinu, ka ir kāds ezers no kura tiešām pa virszemi nekas neiztek un tāds beznoteces baseins pierastā ceļā jūrā nenonāk. Varbūt drīz uzzināsim.

Piemēram Ālande vai Slocene, grozās, grozās, taču no sava liktens` neaiztecēsi. Tā 24 km garā Ālande sākusi tecēt vien 5 km no liedaga, turpmākos vairāk kā 15 km cītīgi dodas prom no jūras. Savukārt Slocenei palīdzēts ietecēt ar kanālu. Pat Gauja - ko dara - tek pretējā virzienā lapsu dzenādama un iemanto tās slavu. Pelnīti,... jo no sākotnes Piebalgā līdz piekrastei ir gaisa līnijā vien 80 km. Necik viegli ar tikšanu jūrā Zemes griešanās dēļ (Koriolisa spēks) jācīnās Irbei, Rojai, Inčupei, vēl dažām sīkākām.

apgultne - iedobums kam nav noteces un kā dibenā ūdens sakrājas ezeros un purvos. (LKV 1927)

UPES.lv aicina

Fri, 20 Dec 2013 21:32:56 +0000

22. oktobris, 2013 pl. 23:41, Nav komentāru

Sveiks rudenī!

Ja Tev ir kāda upe Latvijā par kuru vēlies kaut ko vairāk uzzināt, vai kuru gribi parādīt citiem - šeit ir Tava iespēja izdarīt to visos veidos. Kopš šodienas - 23. Veļu mēneša dienas - liekam kopā visu ko varam par mūsu tekošajiem ūdeņiem. Kopā no avota līdz jūŗai, Kopā no Latgales, Sēlijas, Vidzemes, Zemgales un Kursas. Piliena spēks straumē!